MALKAS KRĀSNS VEIDI: HOLANDIEŠU TIPA KRĀSNS.

Latvijā visizplatītākais podiņu krāsns tips ir t. s. holandiešu tipa krāsnis ar svērteniskām (vertikālām) dūmejām. Pamatlikums, kas jāievē­ro, iekārtojot šīm krāsnīm dūmejas, ir šāds: Visas dūmejas novietojamas gar krāsns ārsienām tā, lai siltums visvieglāk izplūstu apsildāmā telpā. Tādēļ dūmejas ierīko tā, ka tās ar platāko malu piegulētu ārsienai. Pre­tējā gadījumā krāsns iekšsienas sasilst vairāk nekā ārsienas. Gala iznā­kums ir tas, ka, sakarsētām iekšsienām izplešoties, ārsienās starp podi­ņiem rodas spraugas, t. i. podiņus izcilā. Līdz ar to krāsns daudz sliktāk izmanto siltumu.
Dūmeju iekārtojums atkarīgs no krāsns lieluma un formas (50. att.); grūtāk izveidojamas krāsnis, kas plānā nav četrstūra, bet daudzstūra for­mā; tas biežāk gadās ar lielākām krāsnīm, kurām jāapsilda 2 vai 3 istabas.

50. att. Holandiešu tipa krāsns vienai istabai.

Liela nozīme ir krāsns dūmeju šķērsgriezumu laukumu piemērošanai atdziestošām dūmgāzēm. Tā kā dūmgāzes.atdziestot saraujas, tad dūm­eju brīvo šķērsgriezumu laukumi pamazām jāsašaurina, t. i. pirmā dūmeja taisāma visplašākā, otra jau šaurāka u. t. t.
Kopējais dūmeju šķērs­griezumu sašaurinājums, salīdzinot pirmo dūmeju ar pēdējo (pie skur­steņa), ir 2 - līdz 3-kārtīgs. Sašaurināšanu izdara sākumā straujāk, pēdē­jos dūmvados mazāk. Tā jāizdara pamazām ar slaidām pārejām, nepiecie­šamos līkumus noapaļojot; citādi krāsns sasilst nevienmērīgi un vilkme ir apgrūtināta.

51. att. Holandiešu tipa krāsns 2 istabām.

Dūmcju kopējo garumu no kurtuves līdz aizbīdnim pie skursteņa nav vēlams ņemt lielāku par 7—8 m. To parasti sasniedz ar 5 svērtenis- kām ejām. Ja dūmejas pārāk garas, tad iespējama skursteņa svīšana, jo garajās ejās dūmgāzes var par daudz atdzist.

No zīmējumiem redzams, ka dūmeju tīrīšana holandiešu tipa krās­nīm grūti iekārtojama, nebojājot krāsns ārējo izskatu.

50. un 51. attēlā parādītas vienistabas un divistabu krāsnis. Kā redzams, pat mazākai krāsnij, kuras izmēri plānā ir 0,49X0,85 m, deg­tuves telpas augstums 0,9 m pārsniedz noteikumos paredzēto minimālo augstumu 0,6 m; tādēļ kurināmais sadeg labvēlīgos apstākļos. Krāsns virsa sasilst diezgan vienmērīgi, vadu šķērsgriezums pamazām sašauri­nās; tātad arī šai ziņā krāsns atbilst būves noteikumiem. Krāsns kāja slēgta, kādēļ telpas apakšējās gaisa kārtas sasilšana nav iespējama; tas neatbilst pareizas konstrukcijas krāsns būves noteikumiem. Tālāk nav iz­pildīts pats svarīgākais degtuves konstrukcijas noteikums: degtuvei nav paredzētas izplešanās šuves. Pastiprināti kurinot vai krāsni neuzmanīgi žāvējot, degtuves sienu materiāls vairāk sakarst un izplešas nekā podiņi, kas veido krāsns ārējās sienas. Kā griezumā F3 — F4 (skat. 50. att.) re­dzams, uz degtuves un pirmā vada sieniņas balstās krāsns nosegums. Sieniņas augstums līdz noseguma virsai ir 1,94 m. Ievērojot šās augstās sienas materiāla (ķieģeļu) izplešanos (ķieģeli sakarst par vairāk simts °C, kamēr ārpusē podiņu virsas temperatūra parasti nepārsniedz 70°C), nav brīnums, ka podiņu šuves un it sevišķi krāsns nosegumu izcilā; māla gabaliņiem iekrītot radušās spraugās, šuves paliek paceltas arī pēc at­ dzišanas.
Ar katru pārkurināšanu krāsns bojājas tālāk; krāsnīs ar bie­ zākām sienām podiņu oderējums — ķieģeļi un kārniņi — pilnīgi atdalās no podiņiem, radot to starpā ar sausiem gružiem piepildītu gaisa spraugu. Šāda sprauga rodas ne tikai degtuves daļā, bet arī virs degtuves, kur tem­peratūra ir zemāka. Tā kā gaiss ir slikts siltuma vadītājs, tad šādas krāsns virsa sasilst vāji vai nemaz, un krāsni var labot, vienīgi to pārbū­vējot. Tas ir šīs konstrukcijas svarīgākais trūkums. Šā tipa krāsnis līdz šim nav izdevies uzbūvēt tā, lai šeit minētie krāsns būves noteikumi būtu izpildīti.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943