1) Pavarda mūrējuma masai jābūt iespējami mazai, lai pavarda mū ris neuzņemtu daudz siltuma un pavards ātri sasiltu. Tādēļ visos mūra sabiezinājumos iekārtojamas gaisa izolācijas joslas.
 |
| 80. att. Parasta pavarda shēma. |
Rāda ziņas ar etiķeti Krāsnis un pareiza kurināšana. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Krāsnis un pareiza kurināšana. Rādīt visas ziņas
PAVARDA KONSTRUKCIJA: KAS JĀZINA BŪVĒJOT MALKAS PLĪTI
Pavardu jeb plīti būvējot jāievēro šādi noteikumi:
1) Pavarda mūrējuma masai jābūt iespējami mazai, lai pavarda mū ris neuzņemtu daudz siltuma un pavards ātri sasiltu. Tādēļ visos mūra sabiezinājumos iekārtojamas gaisa izolācijas joslas.
1) Pavarda mūrējuma masai jābūt iespējami mazai, lai pavarda mū ris neuzņemtu daudz siltuma un pavards ātri sasiltu. Tādēļ visos mūra sabiezinājumos iekārtojamas gaisa izolācijas joslas.
KRĀSNS KONSTRUKCIJA: LABĀKĀS PODIŅU KRĀSNIS - TIPS A UN B
 |
| 56. att. Telpu apkures krāsns A1, pec RIS 126 sildamvirsa 4,9 m2 |
Racionalizācijas institūts 1939. g. izdarīja mēģinājumus ar apkures krāsnīm Rīgas pilsētas Amatnieku skolas mēģinājumu ēkās. Šo mēģinājumu rezultātā izveidoti divi standartkrāšņu veidi, kuru uzbūve, materiālu saraksts un izpildījums uzrādīts standartā RIS 126.
MALKAS KRĀSNS UZBŪVE: PODIŅU KRĀSNS AR IEBŪVĒTU SĒDMŪRI.
 |
| 55. att. Podiņu krāsns ar sēdmūrīti |
Agrākos laikos, sevišķi Vidzemē, sēdmūrīši bija ļoti iecienīti. Šie sēdmūrīši pa lielākai daļai būvēti no ķieģeļiem. Tāda sēdmurīša virsa nav ērti mazgājama un turama tik tīri, kā tas, ievērojot jaunāko laiku higiēniskās prasības, būtu nepieciešams.
Dažos gadījumos sēdmūrīši veidoti no šūnakmens plātnēm; siltumtechniskas prasības šāds izveidojums apmierina pilnīgi, higiēniskas turpretim tikai pa daļai.
MALKAS KRĀSNS VEIDI: APAĻĀ KRĀSNS AR SKĀRDA ČAULU.
Krāsnis ar skārda čaulu ir parasti apaļas (cilindriskas), un to priekš rocība ir ātra sasilšana. Tādēļ tās ļoti piemērotas tādu telpu apsildīšanai, kur nav jāuzturas ilgāk par 6—8 stundām (piem. dažādas sapulču vai biroju telpas un tml.). Tās var lietot arī nelielos dzīvokļos, bet tad ma zāko izmēru krāsnis aukstākā laikā jākurina divreiz diennaktī. Krāsns dūmeju iekārtojums līdzīgs holandiešu tipa krāsnīm. Dūmgāzes pārvie tojas augšup, lejup u. t. t.
Siidāmvirsu veido siltie krāsns sāni virs klona, krāsns augšas virsa un dūmvada caurule, kas savieno krāsni ar skursteni (pēdējā tikai līdz zināmam garumam). Kurinot reizi dienā, šādas krāsns sildāmvirsas kvadrātmetrs vidēji izdala 480—650 kcal/stundā, kurinot divreiz dienā — 750—1000 kcal/stundā. Pareizi būvētās krāsnīs siltuma izmantošana ir diezgan laba. Tagad šīs krāsnis būvē samērā maz. bet agrāk tās bija ļoti izplatītas (piem., vecākās dzelzceļu un mazpilsētu dzīvojamās ēkās). 52. attēlā attēlota krāsns skārda čaulā ar 4 dūmejām un degtuvi bez ārdiem, kas oderēta ar ugunturīgiem ķieģeļiem. Krāsns čaula sastāv no atsevišķiem posmiem resp. gredzeniem, kas tirgū bija dabūjami gatavā veidā (parasti 0,7 m augsti). Lai kurtuves durvtiņu aploda (rāmis) stingri turētos, tā jāiesien šuvēs ar vismaz 40 cm garām stīpu dzelzs saitēm vai stiepuli.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
 |
| 52. att. Utermarka tipa apaļā krāsns. |
Siidāmvirsu veido siltie krāsns sāni virs klona, krāsns augšas virsa un dūmvada caurule, kas savieno krāsni ar skursteni (pēdējā tikai līdz zināmam garumam). Kurinot reizi dienā, šādas krāsns sildāmvirsas kvadrātmetrs vidēji izdala 480—650 kcal/stundā, kurinot divreiz dienā — 750—1000 kcal/stundā. Pareizi būvētās krāsnīs siltuma izmantošana ir diezgan laba. Tagad šīs krāsnis būvē samērā maz. bet agrāk tās bija ļoti izplatītas (piem., vecākās dzelzceļu un mazpilsētu dzīvojamās ēkās). 52. attēlā attēlota krāsns skārda čaulā ar 4 dūmejām un degtuvi bez ārdiem, kas oderēta ar ugunturīgiem ķieģeļiem. Krāsns čaula sastāv no atsevišķiem posmiem resp. gredzeniem, kas tirgū bija dabūjami gatavā veidā (parasti 0,7 m augsti). Lai kurtuves durvtiņu aploda (rāmis) stingri turētos, tā jāiesien šuvēs ar vismaz 40 cm garām stīpu dzelzs saitēm vai stiepuli.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
MALKAS KRĀSNS VEIDI: HOLANDIEŠU TIPA KRĀSNS.
Latvijā visizplatītākais podiņu krāsns tips ir t. s. holandiešu tipa krāsnis ar svērteniskām (vertikālām) dūmejām. Pamatlikums, kas jāievēro, iekārtojot šīm krāsnīm dūmejas, ir šāds: Visas dūmejas novietojamas gar krāsns ārsienām tā, lai siltums visvieglāk izplūstu apsildāmā telpā. Tādēļ dūmejas ierīko tā, ka tās ar platāko malu piegulētu ārsienai. Pretējā gadījumā krāsns iekšsienas sasilst vairāk nekā ārsienas. Gala iznākums ir tas, ka, sakarsētām iekšsienām izplešoties, ārsienās starp podiņiem rodas spraugas, t. i. podiņus izcilā. Līdz ar to krāsns daudz sliktāk izmanto siltumu.
Dūmeju iekārtojums atkarīgs no krāsns lieluma un formas (50. att.); grūtāk izveidojamas krāsnis, kas plānā nav četrstūra, bet daudzstūra formā; tas biežāk gadās ar lielākām krāsnīm, kurām jāapsilda 2 vai 3 istabas.
Dūmeju iekārtojums atkarīgs no krāsns lieluma un formas (50. att.); grūtāk izveidojamas krāsnis, kas plānā nav četrstūra, bet daudzstūra formā; tas biežāk gadās ar lielākām krāsnīm, kurām jāapsilda 2 vai 3 istabas.
 |
| 50. att. Holandiešu tipa krāsns vienai istabai. |
Krāsns būvmateriāli: METĀLA MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ
Ķets (čuguns).
No ķeta pagatavo ārdus, durvtiņas, pavarda plātnes, aizbīdņus, aiz- varus u. c. Kets pēc ilgākas lietošanas nedrīkst ne plaisāt, ne drupt. Pavardu plātņu minimālie biezumi ir 8 mm (maziem) un 10 mm (lieliem). |
| Foto: www.precesdarbam.lv |
Dzelzs.
Krāsns pamatiem lieto dubultās T-sijas vai vecas sliedes. Pavarda seguma skārds (buksbleķis) ir minimāli 2 mm biezs. Vainagdzelzi izgatavo no 5X50 mm plakandzelzs vai 40X40 līdz 50X50 mm stūr- dzelzs. Krāsns saites (skavas) izgatavo no apm. 1X15 mm platas stīpdzelzs. No dzelzs skārda pagatavo pavarda durvtiņas, aizlaidņus, vē- dināšanas aizvarus, cepešu krāsnis u. c.Podniekam svarīgi zināt trīs dzelzs īpašības:
1. Sasilstot dzelzs un ķets ievērojami izplešas, tādēļ dzelzs jāie strādā tā, lai tā varētu paplašināties. Tas jāievēro ārdu, durvtiņu u. c. iebūvē.
2. Sasniedzot 600°C dzelzs zaudē izturību un nesējspēju; tādēļ jā būt uzmanīgam, lietojot dzelzs daļas vietās ar augstu temperatūru.
3. Dzelzs rūs, t. i. mitruma iespaidā savienojas ar gaisa skābekli. Aizsarglīdzekļi pret rūsēšanu ir: eļļas maisījums ar svina miniju, nesā līti cūku tauki, kas sajaukti ar grafītu un nedaudz kampara, eļļas, lakas, grafīts, dzelzs cinkošana, dzelzs emaljēšana u. c.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
PAREIZI BŪVĒTA KRĀSNS: KAS JĀIEVĒRO?
Saskaņā ar iepriekš aplūkotiem krāsns būves noteikumiem īsumā atzīmēsim galvenās prasības, kas uzstādāmas pareizi būvētai apkures krāsnij.
1. Siltuma izmantošanai krāsnī jābūt ne zemākai par 70%. Tas sa sniedzams galvenokārt ar pareizi izbūvētu kurtuvi: ierīkojot ārdus, blīvi slēdzošas kurtuves durvis, virsgaisa pievadīšanu un pietiekami augstu degtuvi. Lai praktiski sasniegtu šo skaitli, tad, krāsni apkalpojot, stingri jāievēro pareizas kurināšanas noteikumi.
2. Krāsnij jāizdala siltums iespējami zemāk telpā un jāveicina gaisa cirkulācija, lai sasniegtu vienmērīgu telpas sasilšanu. Krāsns apakšai jābūt ne mazāk siltai kā augšai, lai pie grīdas sakrājušos auksto gaisu labāk sasildītu. Bez tam krāsns siltuma izdalīšanas spēju vēlams iekārtot regulējamu, lai siltuma izdalīšanos varētu pēc vajadzības ierobežot, neatkarīgi no krāsns kurināšanas stipruma. Pēdējā prasība izpildāma vienīgi krāsnīs ar ieliekamu kurtuvi un pa daļai krāsnīs ar regulējamām gaisa ejām.
3. Krāsnij ātri jāsasilst un ilgi jāuzturas siltai. Pusstundu pēc iekurināšanas apkures krāsnij jau jūtami jāsāk izdalīt siltums. Vidējās siltuma ietilpības krāsnīm siltums jāizdala vēl pēc 12 stundām no kurināšanas sākuma, bet masīvam lielās siltuma ietilpības krāsnīm pat pēc 22 stundām no kurināšanas sākuma. Vienmērīgu virsas temperatūru un nemainīgu siltuma devumu ilgākā laikā var prasīt tikai no krāsnīm ar ilgdedzes kurtuvēm.
4. Krāsnij jābūt izturīgai pret pārkurināšanu. Aukstā laikā krāsnis bieži pārkurina, sevišķi, ja krāsns lielums nav pietiekams dotās telpas ap sildīšanai. Pārkurināšanas ārējās pazīmes ir saplaisājuši podiņi un neblīvas šuves. Pārkurināta krāsns kļūst ātri nederīga un bieži jāremontē. Tādēļ krāsnis jābūvē tā, lai tās praktiski nevarētu pārkurināt. To panāk, veidojot brīvi stāvošu kurtuvi, ierīkojot izplešanās spraugas u. c.
5. Krāsnij jāpilda higiēniskas prasības:
a) Tieši pieejamās virsas temperatūrai jābūt zem 80°C, lai pieskaroties krāsnij nerastos apdegumi,
b) Krāsns virsai jābūt viegli tīrāmai un gludai (vāpētai), ar noapaļotiem stūriem, bez dzegām un izvirzījumiem.
6. Krāsns lielumam jābūt piemērotam dotās telpas vajadzībām. Ja krāsns izbūvēta pārāk maza, tad telpā nevar uzturēt vajadzīgo tempe ratūru un krāsns jāpārkurina. Ja turpretim krāsns pārāk liela, tad tās uzbūve dārgāka, materiāla patēriņš lielāks, un krāsns aizņem vairāk telpas.
7. Krāsns uzbūvei jābūt vienkāršai un iespējami lētai. Tas sasniedzams, vienkāršojot krāsns iekšējo konstrukciju un samazinot krāsns izmērus. Krāsns izmērus var samazināt, ja izdodas panākt lielāku siltuma devumu no katra sildāmvirsas kvadrātmetra. Masīvam, lielas siltuma ie tilpības krāsnīm, tās normāli kurinot, virsas augstākai caurmēra temperatūrai jābūt vismaz 60°C; tam atbilst siltuma devums apm. 400 kcal stundā no viena kvadrātmetra. Mazas siltuma ietilpības krāsnīm siltuma devums ievērojami augstāks; vienmērīgu ilgstošu siltuma izdalīšanu panāk ar ilgdedzes kurtuvēm.
Visas šīs prasības pilnīgi apmierināt nespēj neviens krāsns veids.
Tādēļ, izvēloties krāsns tipu noteiktas telpas vajadzībām, vipirms jānoskaidro, kuras no minētām prasībām dotajā gadījumā ir vissvarīgākās, un jāizvēlas tāds krāsns būvveids, kas šīs prasības vispilnīgāk apmierina. Dažādo krāšņu veidu vērtējums saskaņā ar šeit minētām prasībām dots turpmāk krāšņu būvveidu apskatā.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
1. Siltuma izmantošanai krāsnī jābūt ne zemākai par 70%. Tas sa sniedzams galvenokārt ar pareizi izbūvētu kurtuvi: ierīkojot ārdus, blīvi slēdzošas kurtuves durvis, virsgaisa pievadīšanu un pietiekami augstu degtuvi. Lai praktiski sasniegtu šo skaitli, tad, krāsni apkalpojot, stingri jāievēro pareizas kurināšanas noteikumi.
2. Krāsnij jāizdala siltums iespējami zemāk telpā un jāveicina gaisa cirkulācija, lai sasniegtu vienmērīgu telpas sasilšanu. Krāsns apakšai jābūt ne mazāk siltai kā augšai, lai pie grīdas sakrājušos auksto gaisu labāk sasildītu. Bez tam krāsns siltuma izdalīšanas spēju vēlams iekārtot regulējamu, lai siltuma izdalīšanos varētu pēc vajadzības ierobežot, neatkarīgi no krāsns kurināšanas stipruma. Pēdējā prasība izpildāma vienīgi krāsnīs ar ieliekamu kurtuvi un pa daļai krāsnīs ar regulējamām gaisa ejām.
3. Krāsnij ātri jāsasilst un ilgi jāuzturas siltai. Pusstundu pēc iekurināšanas apkures krāsnij jau jūtami jāsāk izdalīt siltums. Vidējās siltuma ietilpības krāsnīm siltums jāizdala vēl pēc 12 stundām no kurināšanas sākuma, bet masīvam lielās siltuma ietilpības krāsnīm pat pēc 22 stundām no kurināšanas sākuma. Vienmērīgu virsas temperatūru un nemainīgu siltuma devumu ilgākā laikā var prasīt tikai no krāsnīm ar ilgdedzes kurtuvēm.
4. Krāsnij jābūt izturīgai pret pārkurināšanu. Aukstā laikā krāsnis bieži pārkurina, sevišķi, ja krāsns lielums nav pietiekams dotās telpas ap sildīšanai. Pārkurināšanas ārējās pazīmes ir saplaisājuši podiņi un neblīvas šuves. Pārkurināta krāsns kļūst ātri nederīga un bieži jāremontē. Tādēļ krāsnis jābūvē tā, lai tās praktiski nevarētu pārkurināt. To panāk, veidojot brīvi stāvošu kurtuvi, ierīkojot izplešanās spraugas u. c.
5. Krāsnij jāpilda higiēniskas prasības:
a) Tieši pieejamās virsas temperatūrai jābūt zem 80°C, lai pieskaroties krāsnij nerastos apdegumi,
b) Krāsns virsai jābūt viegli tīrāmai un gludai (vāpētai), ar noapaļotiem stūriem, bez dzegām un izvirzījumiem.
6. Krāsns lielumam jābūt piemērotam dotās telpas vajadzībām. Ja krāsns izbūvēta pārāk maza, tad telpā nevar uzturēt vajadzīgo tempe ratūru un krāsns jāpārkurina. Ja turpretim krāsns pārāk liela, tad tās uzbūve dārgāka, materiāla patēriņš lielāks, un krāsns aizņem vairāk telpas.
7. Krāsns uzbūvei jābūt vienkāršai un iespējami lētai. Tas sasniedzams, vienkāršojot krāsns iekšējo konstrukciju un samazinot krāsns izmērus. Krāsns izmērus var samazināt, ja izdodas panākt lielāku siltuma devumu no katra sildāmvirsas kvadrātmetra. Masīvam, lielas siltuma ie tilpības krāsnīm, tās normāli kurinot, virsas augstākai caurmēra temperatūrai jābūt vismaz 60°C; tam atbilst siltuma devums apm. 400 kcal stundā no viena kvadrātmetra. Mazas siltuma ietilpības krāsnīm siltuma devums ievērojami augstāks; vienmērīgu ilgstošu siltuma izdalīšanu panāk ar ilgdedzes kurtuvēm.
Visas šīs prasības pilnīgi apmierināt nespēj neviens krāsns veids.
Tādēļ, izvēloties krāsns tipu noteiktas telpas vajadzībām, vipirms jānoskaidro, kuras no minētām prasībām dotajā gadījumā ir vissvarīgākās, un jāizvēlas tāds krāsns būvveids, kas šīs prasības vispilnīgāk apmierina. Dažādo krāšņu veidu vērtējums saskaņā ar šeit minētām prasībām dots turpmāk krāšņu būvveidu apskatā.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Krāsns būvmateriāli: SILTUMIZOLĀCIJAS UN CITI MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ.
Azbests.
Azbesta auklu lieto podnieku darbos kā blīvējuma materiālu starp metallu durvtinu ārmalu un podiņiem; azbesta papi lieto kā izolācijas materiālu pret aizdegšanos. Azbests nedeg un slikti vada siltumu. Azbesta pulveri piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums neplaisātu. Azbests izraisa nopietnas elpceļu saslimšanas un tā lietošana būvniecībā mūsdienās ir aizliegta!Stikla vilna.
Stikla vilnu lieto kā augstvērtīgu siltuma izolācijas materiālu, piem., krāsns durvtinu pasargāšanai no pārmērīgas sakarsēšanās. Tā ir azbesta aizstājēja.Tūba (filcs).
Tūba aiztur siltumu labāk nekā azbests un ir arī lētāka, tādēļ to bieži lieto kā siltuma izolāciju tādās vietās, kur temperatūra nav se višķi augsta. Ar māliem piesātināta tūba nedeg, bet gruzd un izplata asu, smacīgu smaku, kas ir labs brīdinājums ugunsgrēka izcelšanās ga dījumā. Tūbu ievieto, piem., starp ķieģeli un koka durvju aplodu (sleņģi) u. t. t.Šiferits.
Šifcritu Latvijā pagatavoja no azbesta un portlandcementa. Pēdējā lūkā azbestu aizstāj stikla vilna. Līdz 300°C augstas temperatūras ši ferits iztur bez bojājumiem. Augstākās temperatūrās šiferita plāksnes (sevišķi lielākās) plaisā un paliek greizas.Plāksnes lieto kā aizstājēju materiālu skārdam. Ar labām sekmēm tās lieto krāsns kājā un zem cepešu krāsns malkas ailas pārsegšanai. Dažos gadījumos šiferita caurules izlieto kā skursteņus. Šāds vairākus gadus lietots skurstenis nav uzrādījis nekādus bojājumus. Bēniņu telpā un virs jumta šāds skurstenis jāizolē, lai dūmu gāzes pārāk neatdzistu.
ĢIPSIS.
Ģipsi piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums neplai sātu. Ar ģipsi izšuvo podiņu krāsns šuves; šim nolūkam gan labāk lietot olbaltumu un pludinātu krītu, kas sajaukts vājpienā, ņemot 1 kg krīta uz 1 olbaltumu.Podnieka betons.
Pagatavojot krāsni no betona, izšķir ārsienu un oderējuma betonu.1. Betona krāsns ārsienas elementus pagatavo, rūpīgi samaisot 1 tilpuma daļu portlandcementa, 1,5 tilp. daļas māla, kas šķīdināts krē juma biezumā, un 4 tilp. dalās ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm.
3. Ugunturīgu krāsns kurtuves betona oderējumu pagatavo, samaisot:
a) 5 tilpuma daļas māla, 2,5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, 1,5 tilp. daļas maltu ķieģeļu smeltnes (ar graudu caurmēru 3 mm), 1 tilp. daļu malta krīta un 2,5 tilp. daļas šķidra stikla (nātrija silikāta).
b) 1 tilp. daļu portlandcementa, 5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, un 1,5 tilp. daļas ugunturīga māla.
No podnieku betona var pagatavot veidgabalus, no kuriem pēc to sacietēšanas saliek krāsni.
KAS JĀZINA MŪRĒJOT PODIŅU KRĀSNI
Lai uzbūvētu podiņu vai ķieģeļu krāsnis, jāveic pilnīgi vai pa daļai šādi darbi:
1. Pirms būves darbu sākšanas jāaprēķina vajadzīgā krāsns sildāmvirsa, kā arī nepieciešamo būves materiālu daudzumi.
2. Darbam vajadzīgie materiāli jānovieto katrs savā vietā tādā kārtībā, lai tos varētu ērti sasniegt un lai tie netraucētu kustības brīvību nedz krāsns būvētājam, nedz arī tam, kas krāsns būvi uzrauga.
3. Rūpīgi jāapskata krāsns pamats un jānovērtē tā nesējspēja, jo masīvo krāšņu svars dažreiz ir vairākas tonnas. Vispārīgi pieņem, ka katrs krāsns sildāmvirsas kvadrātmetrs sver 125—500 kg.
4. Jānoskaidro, kuram skursteņa dūmvadam krāsni var pieslēgt; ventilācijas vadam krāsni nedrīkst pieslēgt. Jāpārbauda arī skursteņa vilkme.
5. Jāpārbauda un jāšķiro podiņi pēc labuma, lai krāsns redzamā daļā varētu iestrādāt labākos podiņus.
6. Pirms apstrādāšanas vāpētie podiņi jāsaskaņo pēc nokrāsas; tumšākie novietojami apakšā, gaišākie augšā.
7. Pirms krāsns nospraušanas nepieciešami zināt grīdas augstumu (ja grīda nav vēl uzbūvēta), jo krāsns kājas podiņu apakšējai malai jā būt vismaz vienu cm zem grīdas virsas. Pēc grīdas augstuma noskaidro šanas krāsni nosprauž, t. i. atzīmē krāsns novietni plānā un krāsns pamata augstumu.
8. Krāsns pamati, kas balstās uz zemes, jāsevina ar attiecīgiem sevinātājiem. Augšstāvos degamā materiāla grīdas daļa, kas atrodas zem krāsns, jānosedz ar skārdu vai šiferita plātni, kuru pārklāj ar liesu māla javas kārtu un kārniņiem vai arī citiem nedegamiem materiāliem.
9. Lai podiņus saliekot („zecējot") iznāktu iespējami šauras šuves, podiņi jāapcērt un jāslīpē; vāpējums jānoslīpē tā, lai tas diviem podiņiem nesaskartos; jāsaskaras tikai divu podiņu māla daļām.
10. Podiņus saliekot („zecējot"), tie iepriekš jāiemērc ūdenī un podiņu malas jāieberž ar māliem; rumpja rievā (skat. 48. attēlu) mālus ievieto tā, laitie neskartu podiņu vāpējumu (glazūru), jo pretējā gadījumā šuvē ie kļuvušie māli traucē pareizu podiņu salikšanu.
11. Saistot podiņus ar skavām, jāievēro, lai skavas (klamburi) blīvi pieglaustos podiņa rumpim (skat. 49. attēlu).
12. Saistot podiņus ar stiepuli, jāievēro:
a) uz katru podiņu kārtu jā liek apm. 2 mm resna stiepule (Nr. 13), kas iet krāsnij visapkārt;
b) stiepule jāmetina krāsns sānu vidū, liekot stiepuļu galus pamīšus; nedrīkst metināt krāsns stūrī;
c) stiepulei jāiegulstas podiņa rumpja gropē, un tā ar dzintelēm (cemmītēm.) jāpiestiprina pie podiņa.
13. Pirms podiņu pildīšanas tie no krāsns iekšpuses jāsaslapina ar ūdeni; tad podiņu iedobumos ar roku iepilda mīkstu javu, kurā pēc tam iespiež šamota plātnes vai labus pildāmos kārniņus. Ja to nav, tad podiņa iedobumā var iepildīt granītakmeņu šķembas, jo arī tām ir liela siltuma ietilpība. Pildāmos materiālus nekur nedrīkst atstāt ārpus podiņa rumpja. Jāievēro, ka māli nav pildāmviela, bet gan tikai saistāmvicla pildījuma un arī oderējuma materiāla saistīšanai.
14. Oderēšanas materiāli, ķieģeļi un kārniņi pirms lietošanas jāiemērc ūdenī, lai materiāls jau piesūktos ar ūdeni un to neatņemtu mālu javai. Tikai šai gadījumā materiāli labi saistās. Lai nodrošinātu krāsns sienu blīvumu, oderējuma materiāla, ķieģeļu un kārniņu, līmeniskās un svērtc- niskās šuves nedrīkst sakrist ar podiņu šuvēm.
15. Mūrējot ķieģeļu krāsnis, jāievēro iepriekš minētais un bez tam vēl tas, ka nedrīkst savienot sējumā dažāda materiāla ķieģeļus, piem., ša mota ķieģeļus un krāsns ķieģeļus, jo tiem ir dažāds siltuma izplešanās reizulis. Lietojot vecus ķieģeļus, no tiem rūpīgi jānotīra vecā java un pirms iemūrēšanas tie labi jāsaslapina. Ķieģeļu šuvēm jābūt iespējami plānām.
16. Uzbūvētas krāsnis rūpīgi jāžāvē 6—10 dienas. Šai laikā krāsni nedrīkst stipri kurināt; jākurina vairākas reizes dienā ar mazu malkas devu, pilnīgi atverot aizbīdni un atstājot krāsns durvtiņas pilnīgi vaļā. Var arī kurināt ar dažām resnām malkas pagalēm, kas ilgāku laiku gruzd un pamazām attīsta krāsns žūšanai nepieciešamo siltumu.
Šāda kurināšana uztur labu vilkmi un veicina gaisa caurplūšanu caur krāsns dūmejām, kas vajadzīgs labai un lēnai žūšanai.
Pirmā dienā krāsni iekurina tikai tik daudz, lai tā izsiltu, bet nesakarstu; katrā nākamā dienā kurināšanu nedaudz pastiprina un pēdējās divās dienās kurina ar normālo malkas daudzumu.
Visā žāvēšanas laikā krāsns gaisa regulēšanas ierīces nedrīkst aiz vērt, lai ūdens garaiņiem būtu brīva izeja.
Telpa, kurā atrodas žāvējamā krāsns, jāvēdina; arī tas veicina krāsns žūšanu. Nevāpēto podiņu krāsnis žūst ātrāk nekā vāpēto podiņu krāsnis; pēdējās mitrums var izdalīties tikai krāsns dūmejās, kamēr nevāpēto po diņu krāsnīs mitrums izdalās arī caur krāsns sildāmvirsu.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
1. Pirms būves darbu sākšanas jāaprēķina vajadzīgā krāsns sildāmvirsa, kā arī nepieciešamo būves materiālu daudzumi.
2. Darbam vajadzīgie materiāli jānovieto katrs savā vietā tādā kārtībā, lai tos varētu ērti sasniegt un lai tie netraucētu kustības brīvību nedz krāsns būvētājam, nedz arī tam, kas krāsns būvi uzrauga.
3. Rūpīgi jāapskata krāsns pamats un jānovērtē tā nesējspēja, jo masīvo krāšņu svars dažreiz ir vairākas tonnas. Vispārīgi pieņem, ka katrs krāsns sildāmvirsas kvadrātmetrs sver 125—500 kg.
4. Jānoskaidro, kuram skursteņa dūmvadam krāsni var pieslēgt; ventilācijas vadam krāsni nedrīkst pieslēgt. Jāpārbauda arī skursteņa vilkme.
5. Jāpārbauda un jāšķiro podiņi pēc labuma, lai krāsns redzamā daļā varētu iestrādāt labākos podiņus.
6. Pirms apstrādāšanas vāpētie podiņi jāsaskaņo pēc nokrāsas; tumšākie novietojami apakšā, gaišākie augšā.
7. Pirms krāsns nospraušanas nepieciešami zināt grīdas augstumu (ja grīda nav vēl uzbūvēta), jo krāsns kājas podiņu apakšējai malai jā būt vismaz vienu cm zem grīdas virsas. Pēc grīdas augstuma noskaidro šanas krāsni nosprauž, t. i. atzīmē krāsns novietni plānā un krāsns pamata augstumu.
8. Krāsns pamati, kas balstās uz zemes, jāsevina ar attiecīgiem sevinātājiem. Augšstāvos degamā materiāla grīdas daļa, kas atrodas zem krāsns, jānosedz ar skārdu vai šiferita plātni, kuru pārklāj ar liesu māla javas kārtu un kārniņiem vai arī citiem nedegamiem materiāliem.
 |
| 48. att. Podii.ia daļas: a — glazūra: b — māla daļa; c— rumpis; d — iedobums; e — plātne. |
 |
| 49. att. Podiņu saistīšana ar skavām. |
10. Podiņus saliekot („zecējot"), tie iepriekš jāiemērc ūdenī un podiņu malas jāieberž ar māliem; rumpja rievā (skat. 48. attēlu) mālus ievieto tā, laitie neskartu podiņu vāpējumu (glazūru), jo pretējā gadījumā šuvē ie kļuvušie māli traucē pareizu podiņu salikšanu.
11. Saistot podiņus ar skavām, jāievēro, lai skavas (klamburi) blīvi pieglaustos podiņa rumpim (skat. 49. attēlu).
12. Saistot podiņus ar stiepuli, jāievēro:
a) uz katru podiņu kārtu jā liek apm. 2 mm resna stiepule (Nr. 13), kas iet krāsnij visapkārt;
b) stiepule jāmetina krāsns sānu vidū, liekot stiepuļu galus pamīšus; nedrīkst metināt krāsns stūrī;
c) stiepulei jāiegulstas podiņa rumpja gropē, un tā ar dzintelēm (cemmītēm.) jāpiestiprina pie podiņa.
13. Pirms podiņu pildīšanas tie no krāsns iekšpuses jāsaslapina ar ūdeni; tad podiņu iedobumos ar roku iepilda mīkstu javu, kurā pēc tam iespiež šamota plātnes vai labus pildāmos kārniņus. Ja to nav, tad podiņa iedobumā var iepildīt granītakmeņu šķembas, jo arī tām ir liela siltuma ietilpība. Pildāmos materiālus nekur nedrīkst atstāt ārpus podiņa rumpja. Jāievēro, ka māli nav pildāmviela, bet gan tikai saistāmvicla pildījuma un arī oderējuma materiāla saistīšanai.
14. Oderēšanas materiāli, ķieģeļi un kārniņi pirms lietošanas jāiemērc ūdenī, lai materiāls jau piesūktos ar ūdeni un to neatņemtu mālu javai. Tikai šai gadījumā materiāli labi saistās. Lai nodrošinātu krāsns sienu blīvumu, oderējuma materiāla, ķieģeļu un kārniņu, līmeniskās un svērtc- niskās šuves nedrīkst sakrist ar podiņu šuvēm.
15. Mūrējot ķieģeļu krāsnis, jāievēro iepriekš minētais un bez tam vēl tas, ka nedrīkst savienot sējumā dažāda materiāla ķieģeļus, piem., ša mota ķieģeļus un krāsns ķieģeļus, jo tiem ir dažāds siltuma izplešanās reizulis. Lietojot vecus ķieģeļus, no tiem rūpīgi jānotīra vecā java un pirms iemūrēšanas tie labi jāsaslapina. Ķieģeļu šuvēm jābūt iespējami plānām.
16. Uzbūvētas krāsnis rūpīgi jāžāvē 6—10 dienas. Šai laikā krāsni nedrīkst stipri kurināt; jākurina vairākas reizes dienā ar mazu malkas devu, pilnīgi atverot aizbīdni un atstājot krāsns durvtiņas pilnīgi vaļā. Var arī kurināt ar dažām resnām malkas pagalēm, kas ilgāku laiku gruzd un pamazām attīsta krāsns žūšanai nepieciešamo siltumu.
Šāda kurināšana uztur labu vilkmi un veicina gaisa caurplūšanu caur krāsns dūmejām, kas vajadzīgs labai un lēnai žūšanai.
Pirmā dienā krāsni iekurina tikai tik daudz, lai tā izsiltu, bet nesakarstu; katrā nākamā dienā kurināšanu nedaudz pastiprina un pēdējās divās dienās kurina ar normālo malkas daudzumu.
Visā žāvēšanas laikā krāsns gaisa regulēšanas ierīces nedrīkst aiz vērt, lai ūdens garaiņiem būtu brīva izeja.
Telpa, kurā atrodas žāvējamā krāsns, jāvēdina; arī tas veicina krāsns žūšanu. Nevāpēto podiņu krāsnis žūst ātrāk nekā vāpēto podiņu krāsnis; pēdējās mitrums var izdalīties tikai krāsns dūmejās, kamēr nevāpēto po diņu krāsnīs mitrums izdalās arī caur krāsns sildāmvirsu.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
KRĀSNS UZBŪVE: KĀ PODIŅI UZKRĀJ UN ATDOD SILTUMU
Podiņu krāsns ir jo vērtīgāka, jo lielākus siltuma daudzumus tā var uzkrāt. Tādēļ krāsns būvē jālieto būvmateriāli ar iespējami augstāku sil tuma ietilpību. Podiņi jāpilda un jāoderē (45. att.).
Piezīme: Krāsns siltuma uzkrāšanas spēja ir krāsns apkures sevišķa priekšrocība un pa lielākai daļai pat nepieciešamība.
Siltuma daudzums, ko podiņu krāsns var uzkrāt, atkarīgs no tās sa silšanas temperatūras, krāsns materiālu īpatnējā siltuma un daudzuma; jo tie ir lielāki, jo vairāk siltuma krāsns var uzkrāt. No šī viedokļa, piem., šamota ķieģeļi ir vērtīgāki par parastajiem māla ķieģeļiem; tos var stip rāk sakarsēt, nebojājot krāsni, bez tam to īpatnējais siltums ir augstāks. Tālāk, piem., masīvas krāsnis ar lielu siltuma ietilpību un lielu svaru uzkrās vairāk siltuma nekā viegli būvētas krāsnis. Podiņi jāpilda materiāla daudzuma palielināšanas nolūkā; tas jāizdara rūpīgi un blīvi, jo citādi tukšumos sakrātos pelni un sodrēji, traucējot siltuma caurplūdi.
Krāsns siltuma izdalīšanos var palielināt:
a) lietojot dzelzs sildamvirsu, jo tās temperatūra var būt augstāka par podiņu krāsns sildāmvirsas temperatūru, skat. 46. attēlu;
b) izbūvējot lēnās sadegšanas kurtuvi, jo tad sildāmvirsas vidējo temperatūru var uzturēt augstāku;
c) ar piespiedu gaisa vadīšanu, kas turpmāk sīkāk aplūkota.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Piezīme: Krāsns siltuma uzkrāšanas spēja ir krāsns apkures sevišķa priekšrocība un pa lielākai daļai pat nepieciešamība.
 |
| 45. att. Podiņu pildījums un oderējums. |
Siltuma daudzums, ko podiņu krāsns var uzkrāt, atkarīgs no tās sa silšanas temperatūras, krāsns materiālu īpatnējā siltuma un daudzuma; jo tie ir lielāki, jo vairāk siltuma krāsns var uzkrāt. No šī viedokļa, piem., šamota ķieģeļi ir vērtīgāki par parastajiem māla ķieģeļiem; tos var stip rāk sakarsēt, nebojājot krāsni, bez tam to īpatnējais siltums ir augstāks. Tālāk, piem., masīvas krāsnis ar lielu siltuma ietilpību un lielu svaru uzkrās vairāk siltuma nekā viegli būvētas krāsnis. Podiņi jāpilda materiāla daudzuma palielināšanas nolūkā; tas jāizdara rūpīgi un blīvi, jo citādi tukšumos sakrātos pelni un sodrēji, traucējot siltuma caurplūdi.
SILTUMA IZDALĪŠANĀS NO KRĀSNS SILDĀMVIRSAS.
Krāsns jāizveido tā, lai gar sildamvirsu varētu plūst pēc iespējas vairāk gaisa. Gaisa strāvai, kas kāpj uz augšu gar sildamvirsu, nedrīkst likt ceļā nekādus šķēršļus, piem., tālu uz āru izvirzītas dzegas u. c.Krāsns siltuma izdalīšanos var palielināt:
a) lietojot dzelzs sildamvirsu, jo tās temperatūra var būt augstāka par podiņu krāsns sildāmvirsas temperatūru, skat. 46. attēlu;
b) izbūvējot lēnās sadegšanas kurtuvi, jo tad sildāmvirsas vidējo temperatūru var uzturēt augstāku;
c) ar piespiedu gaisa vadīšanu, kas turpmāk sīkāk aplūkota.
 |
| 46. att. Siltuma izdalīšanas atkarība no virsas temperatūras. |
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Krāsns būvmateriāli: KRĀSNS PODIŅI.
Māli krāsns podiņu ražošanai atrodami daudzos Latvijas novados. Lai iegūtu veidošanai derīgu mālu, tas vispirms jātīra un labi jāsajauc. Pēc podiņu veidošanas un žāvēšanas tos apdedzina un pa lielākai daļai glazē (vāpē) baltā, retāk citā krāsā.
Krāsainos, glazētos podiņus līdz šim rnaz lietoja krāsns būvē, kaut gan tie lētāki par baltiem un to vērtība siltumtechniskā ziņā ļoti maz atšķiras. Sevišķi lauku ēku krāšņu būvei zaļā, brūnā vai zilā krāsā glazētie podiņi ir labi piemēroti.
 |
| Foto: www.krasnspodini.lv |
Krāsainos, glazētos podiņus līdz šim rnaz lietoja krāsns būvē, kaut gan tie lētāki par baltiem un to vērtība siltumtechniskā ziņā ļoti maz atšķiras. Sevišķi lauku ēku krāšņu būvei zaļā, brūnā vai zilā krāsā glazētie podiņi ir labi piemēroti.
Krāsns būvmateriāli: KĀDUS ĶIEĢEĻUS IZVĒLĒTIES PODIŅU KRĀSNIJ.
Ugunturīgie (šamota) ķieģeļi.
Ugunturīgos jeb šamota ķieģeļus pagatavo no ugunturīga māla un šamota kā liesinātāja. Šamots ir apdedzināti, sasmalcināti un izsijāti ugunturīgi māli; sa iņota lielāko daļu iegūst, samaļot vecusugunturīgus ķieģeļus, trauku lūžņus u. c.
Ugunturīgā ķieģeļa īpašības atkarīgas ne tikai no piejauktā šamota daudzuma, bet arī no atsevišķo šamota graudiņu rupjuma. Ugunturīgie ķieģeļi ir tad labi, ja atsevišķo graudiņu rupjums būs dažāds, t. i., ja ša mota graudiņi būs lielāki un mazāki. Mazākie šamota graudiņi novie tosies starp rupjākiem, un saistīgo mālu kārtiņa būs plāna.
Līdzīgā veidā sajauc arī podnieku betonu.
KRĀSNS KONSTRUKCIJA: DŪMVADU UN DŪMEJU IZBŪVE.
Dūmvadu izbūve.
Lai krāsns apakšējā dala iespējami vairāk sasiltu, tā jākonstruē tā, lai dūmgāzes apskalotu vismaz 3/4 no krāsns apakšējās daļas. |
| Foto: www.skurstenmeistars.lv |
Piezīme: Svarīga no.higiēniskā viedokļa ir prasība, lai temperatūra pie griestiem un pie grīdas tai pašā telpā pēc iespējas maz atšķirtos; apakšējo gaisa slāņu stiprākai sasilšanai tādēļ ir liela nozīme. Labs līdzeklis šī mērķa sasniegšanai ir krāsns apakšējas dalās stiprāka sasilšana.
KRĀSNS KONSTRUKCIJA: KURTUVE UN GAISA PIEVADĪŠANA
Degtuves telpas lielums.
Vidēja lieluma (ar apm. 3 m3 sildāmvirsas laukumu) krāsns degtuvei (malkai vai kūdrai) jābūt vismaz 60 cm augstai.
Lielākām krāsnīm, kurās vienā stundā sadedzina vairāk kurināmā, nepieciešama vismaz 70 cm augsta degtuve. Mazākām krāsnīm pietiek ar vismaz 50 cm augstu degtuvi.
 |
| 40. att. Krāsns kurtuves augstums. |
KRĀSNS BŪVMATERIĀLI: KĀDU MĀLU IZVĒLĒTIES PODIŅU KRĀSNIJ.
Māli ir smalkgraudaini drupu ieži ar raksturīgu mālu smaku. Slapji būdami tie līp un ziežas, bet iejaukti ūdenī veido plastisku masu, kas izžūstot nemaina savu formu, bet apdedzinot zaudē plastiskās īpašības un kļūst cieta un izturīga.
Māli pieskaitāmi nosēdumu (nogulumu) iežiem, kas radušies, rāmos ūdeņos nogulsnējoties dažādu iežu smalkiem sairšanas produktiem. Galvenās mālu sastāvdaļas, kas tiem piešķir plas tiskās īpašības, ir dažādi alumohidrosilikāti, t. i. savienojumi, kas satur aluininiju, kramskābi un ūdeni; tās sauc par mālvielu.
KRĀSNS BŪVMATERIĀLI : GRANTS
Ar vārdu „grants" apzīmē dažādu iežu drumstalas ar caurmēru no 2 līdz 0,5 mm, ar vārdu „smilts" — drumstalas ar caurmēru no 0,5 līdz 0,05 mm.
Granti un smilti atkarībā no to nogulumu vietas var iedalīt kalnu, upju un jūras grantī vai smiltī.
Kalnu grants (tāpat arī pārējā grants) cēlusies no dažādiem iežiem, kas daudzos gadu tūkstošos sairuši atmosfairas un citu apstākļu ietekmē. Kalnu grants no izcelšanās sākuma savu vietu nav mainījusi, kas atspo guļojas graudiņu formā: graudiņi ir asšķautnaini ar nelīdzenu virsu.
Upes grants. Pretēji kalnu grantij upes grants graudiem virsa plūstoša ūdens ietekmē nogludināta, graudi noapaļoti.
Jūras grants formas un sastāva ziņā līdzīga upes grantij, tikai ar jūras sāļu piejaukumu.
Grants labums atkarīgs no daudziem apstākļiem; vislabākā grants ir tā, kuras graudiņi ir tīra kvarca; tāda grants ir ļoti cieta un ugunturīga.
Kvarcs (SiO2) ir ugunturīgs bālganas krāsas akmens; tādēļ arī kvarca grants krāsa ir gaiša.
Krāsns būvē jāizvēlas grants, kuras sastāvā būtu pēc iespējas daudz kvarca graudiņu, bet mazāk kaļķakmens un dolomīta graudiņu.
Otrs apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir atsevišķo graudiņu ārējā forma. Krāsns būvē vēlama grants ar asām un nelīdzenām graudiņu šķautnēm, jo tāda grants labāk sasienas ar saistāmvielām, piem., māliem; atsevišķo graudiņu savstarpējā saķeršanās šādai grantij arī daudz labāka.
Mūsu grantsbedru grants ir cēlusies galvenokārt no ledus šļūdoņiem, un tādēļ dažās vietās tās graudiņi ļoti noapaļoti; citās vietās tur pretim upes grants ir ar pietiekami asām šķautnēm; piem., par Rīgu var sacīt, ka tā uzbūvēta ar Daugavas granti, kas nosēžas Rīgas rajonā.
Trešais apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir blakus piemaisījumu saturs. Ja granti nevar atrast dabā pietiekami tīru, tad grants jātīra, piem., jāsijā, tā atdalot rupjākās iežu drumstalas u. c. piejaukumus.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Zaru malkas izstrādāšana un transports.
Tā kā koksne ir vērtīga izejviela rūpniecībai un no tās bez visiem pazīstamiem ražojumiem varam iegūt arī cellulozu, mākslīgo zīdu, vilnu, lopbarības cukuru, etilspirtu, lopbarības raugu u. c. ražojumus ar vis lielāko tautsaimniecisko nozīmi, tad par koku materiālu taupīšanas ne pieciešamību jāatceras it visos apstākļos.
Lai taupītu malku, īpaši lauku sētās daudz vairāk nekā līdz šim jālieto žagaru un zaru malka. Lai tā neaizņemtu daudz telpas un nepadarītu saimniecības sētu neglītu, žagaru un sīkkoksnes malku vēlams sastrādāt jau mežā. Ja rudens pusē, kad pie mums parasti žagarus cērt, šī darba veikšanai nebūtu lai ka, tad žagarus saved mājās nesastradatus; sastradašanas darbs tad tomēr veicams ne vēlāk kā līdz pavasarim.
 |
| 15. att. Augšā naži zaru nociršanai un sastrādāšanai. Apakšā zāģis vienrocis un stiepjams zāģis. |
Celmu malkas izstrādāšana un nokraušana.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Celms kopā ar resnākām saknēm var dot 18—30% no virszemes koku masas. Lai iegūtu 1 steru celmu malkas, jāsastrādā šāds celmu skaits:
Pēc plašākiem novērojumiem uz 1 ha parastas biezības cērtama vecuma meža celmāja pie mums ir vidēji šāds celmu daudzums:
No 1 ha skuju koku kailcirsmas mūsu apstākļos parasti var iegūt vismaz 70—160 steru labas celmu malkas. Arī lapu koku celmi noderīgi kurināšanai, bet to izlaušana un sasmalcināšana prasa daudz darba; tā atmaksājas vienīgi, ja mitrā vietā auguši bērzi, kuriem ir sekla sakņu sistēma. Mīksto lapu koku celmi dod samērā mazāk vērtīgu kurināmo. Izžuvušai priežu celmu malkai turpretim sildāmspēja ir ap 3100 kcal/kg, un 1 sters sver ap 320 kg (labai bērzu dedz. malkai sildāmspēja ir apm. 3180 kcal/kg, un stera svars ap 460 kg).
Malkas patēriņš krāsnij.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Dedzināmās malkas patēriņu 1 m3 apsildāmās telpas gaisa sasildīšanai normālos apstākļos Latvijā atzīst: Dzelzceļa virsvaldes krāsns apkure — 0,036 stera, bet Rīgas pilsētas blokēkās — 0,045 stera dedzināmās malkas gadā.
Pēc Somijas dzelzceļu normām atļauts gada laikā patērēt šādu daudzumu dedzināmās malkas (steros):
Ja telpu apsildīšanai izbūvētas jaunlaiku krāsnis ar ārdiem un labi noslēdzamām durvtiņām, tad uzdotās normas, pēc Somijas novērojumiem, varēja samazināt par 25%.
*Sters ir kubikmetrs krautas malkas.
Kā transportēt un kraut malku?
Lai sastrādātā malka labāk žūtu, tā tūliņ jāmizo un rupjākie kluči jāsaskalda.
Visintensīvākā malkas žūšana tomēr notiek caur pagaļu galiem: caur galu šķērsgriezumu koksne izžūst 10—15 reizes ātrāk nekā caur tāda paša lieluma radiāla griezuma virsu, bet caur tangenciālu griezumu izžūst 1,5 reizes intensīvāk nekā caur radiālu griezumu ar tādu pašu virsu (par tangenciālu var uzskatīt ar mizošanu un svītrošanu radītu griezumu, jo te vietām iedobj koksni).No šiem novērojumiem izriet skaidra prasība, lai malku mājas patēriņam arvien iespējami ātrāk sastrādātu jo īsākās pagalēs, lai galu šķērsgriezumu virsa būtu iespējami lielāka. Dzelzceļu ēku un arī citu pavardu apkurināšanai malku parasti sagatavo 25 cm garas un līdz 5 cm resnās, bet krāsnīm apm. 35 cm garās un līdz 7,5 cm resnās pagalēs. Pagaļu izmēri, protams, jāpieskaņo kurtuvju izmēriem. Šādu smalki sastrādātu malku, ja to nav iespējams novietot nojumēs, ieteicams sakraut uz palikteņiem apaļās gubiņās, kas pēc savas formas atgādina nelielas siena kaudzes. Tās pēc iespējas jākrauj ar tukšu vidu un ar vēdināšanas lūkām pakājē un Čukurā (7. att.).
 |
| 7. att. Smalki sastrādātas malkas krāvumi: a) vienkāršais (pa labi) un b) ar vēdi- nāšanas lūkam (pa kreisi). Augšā no pagalēm izveido jumtveida segumu, lai lietus iidens neiesūktos grēdā. |
Abonēt:
Ziņas (Atom)