Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Celms kopā ar resnākām saknēm var dot 18—30% no virszemes koku masas. Lai iegūtu 1 steru celmu malkas, jāsastrādā šāds celmu skaits:
Pēc plašākiem novērojumiem uz 1 ha parastas biezības cērtama vecuma meža celmāja pie mums ir vidēji šāds celmu daudzums:
No 1 ha skuju koku kailcirsmas mūsu apstākļos parasti var iegūt vismaz 70—160 steru labas celmu malkas. Arī lapu koku celmi noderīgi kurināšanai, bet to izlaušana un sasmalcināšana prasa daudz darba; tā atmaksājas vienīgi, ja mitrā vietā auguši bērzi, kuriem ir sekla sakņu sistēma. Mīksto lapu koku celmi dod samērā mazāk vērtīgu kurināmo. Izžuvušai priežu celmu malkai turpretim sildāmspēja ir ap 3100 kcal/kg, un 1 sters sver ap 320 kg (labai bērzu dedz. malkai sildāmspēja ir apm. 3180 kcal/kg, un stera svars ap 460 kg).
Celrnu malkas sagatavošana nemaz nav tik grūta, it īpaši ar mūsu Mežu departamenta izveidoto „ķīlēšanas metodi". Strādājot ar šo metodi, vislabākie darba apstākļi ir tīrā skuju koku celmājā, ja celmi ir vidēji resni (30—45 cm caurmērā)8, auguši smilšainā augsnā un ja to sakņu vairums atrodas augsnas augšējā kārtā, kas arvien novērojams augsta gruntsūdens līmeņa apstākļos. Tomēr būs nepatīkami, ja ūdens sūksies ap celmu izraktajā bedrē, saknes atsedzot.
Visvieglāk ar ķīļiem sašķelt svaigi cirstu koku celmus, vai, vēlākais, 2—4 g. vecus. Vecu, ietrunējušu celmu sašķelšana ar ķīlu palīdzību apgrūtināta: irdenā koksne viegli padodas un ķīļi nešķeļ celmus. Grūts ir arī darbs akmeņainā augsnā, jo cirvji, saknes pārcērtot, ātri kļūst neasi un saknes jāatrok plašāk.
 |
| 12. att. Celmu laušana ar ķīlēšanas metodi. Augšā — koka ķīli. Vidū — meža cirvis un iecirtumu schema ķīļu dzīšanai. Apakšā — sviras novietošana celma pirmā ceturkšņa atlaušanai. |
Darbu iesāk ar sakņu atrakšanu apm. 1 m visapkārt celmam. Pēc tam pārcērt vai ar vienroci pārzāģē visas sānsaknes (eglēm vienu sakni sākumā atstāj nepārzāģētu) un iesāk celmu saskaldīšanu ar 5—10 cm platu, 2—8 cm biezu un 15—20 cm garu ķīļu palīdzību (12. att.). Celmu vispirms pāršķeļ uz pusēm, izvēloties skaldīšanas virzienu no saknes vidus cauri celma serdei uz pretējās puses saknes vidu. Sākumā izvēlētā virzienā iecērt nelielu spraugu brīvi no rokas, vai arī uzliekot vajadzīgās vietās cirvi un uzsitot ar vāli uz cirvja pieta. Iecirtumā, celma pretējās pusēs, iedzen, atkarībā no celma resnuma, 2—4 plānus ķīļus, kas pagatavoti no apm. 3 g. žuvuša, loti sausa kļavas, bērza vai jauna ozola koka. Oša un veca ozola koksnes neder, jo osis šķeļas, bet vecs ozols drūp. Ķīlu notēsumiem jābūt gludiem, šķautnēm rūpīgi noapaļotām. Dzelzs ķīļus nelieto, jo to iedzīšanai būtu vajadzīgi īpaši dzelzs āmuri; bez tam metalla ķīļu lietošana nereti loti traucē brīvu rīkošanos ar cirvi. Koka ķīļu iedzīšanai labi noder parastais „meža cirvis", kuru lieto arī sakņu pārciršanai. Šim cirvim ir vienāds platums kā zoba, tā pieta daļā un ķīļa forma. Visbiežāk lieto ap 372 kg (spēcīgāki strādnieki līdz 2 kg) smagus cirvjus. Cirvjiem noderīgāki ir apm. 90 cm gari patievi kāti, kas labi iekļaujas delnā.
Pirmo ķīļu dzīšanu turpina, kamēr celms drusku ieplīst; tad dzen tikai vienu ķīli, lai celms vēl vairāk iešķeltos un otrs ķīlis atbrīvotos; to tad izņem laukā un tā vietā iedzen drusku biezāku. Pēc tā iedzīšanas atbrīvojas pirmais plānais ķīlis; arī to var izņemt laukā un tā vietā iedzīt biezāku. Tā darbu turpina, ķīļus pakāpeniski ar biezākiem apmainot, kamēr celms pāršķelts uz pusēm. Pēc tam katru pusi pār dala vēl uz pusēm vai pat vairākām daļām.
Kad celms jau sašķelts, pēdējos ķīļus iedzen tik dziļi, lai no celma virsus līdz ķīļa augšgalam būtu vismaz 15 cm. Šajā brīvajā šķēluma daļā līdz celma serdei iebīda 8—12 cm resnas un 3—6 m garas sviras galu tā, lai tas iedarbotos vienīgi uz vienu, pēc ārējām pazīmēm visvieglāk atlaužamo celma gabalu ('parasti ceturksni). Kustinot otro (brīvo) sviras galu, atlauž vienu celma daļu (pagali). Ja tad atsedzas kādas nepārcirstas saknes, tās nocērt un tālāk atlauž vienu pēc otras arī nākamās pagales. Ja celmam ir viena mietsakne, tad pēdējā pagale paliek kā tās turpinājums un tā beigās jānocērt. Ja mietsaknes ir vairākas, tad kā pirmo izlauž celma gabalu, kas nav mietsaknes turpinājums; tālākiem gabaliem tad jau vieglāk pārcirst šīs saknes.
Egļu celmi šķeļas nedaudz sliktāk par priežu celmiem; šķelšanas gaitā radušās cīpslas pārcērt ar kaltveidā uzasinātu lauzni.
Mazākus celmus laužot, strādnieki strādā šādā veidā pa vienam, lielākus celmus laužot, pa diviem. Sakņu atrakšanai lieto parastās šaurās tērauda lāpstas, kurām uzasinātas arī malu apakšējās daļas apm. līdz pusei no lāpstas augstuma.
Celmu malku krauj 1 m platās un 1,12 m augstās grēdās. Grēdas malu virzienā noliek 2 kārtis un gar tām nokrauj grēdas sienas, novietojot celmu malkas pagales grēdas garumvirzienā (ne šķērsām grēdai). Kad sienas uzkrautas 2—3 pagaļu augstumā, piekrauj grēdas vidu. Pēc tam atkal ceļ sienas augstāk u. t. t. Rūpīgi sakrauta grēda turas ari bez mietiem.
Iestrādājies celmlauzis „uz apgabala (akorda)" strādājot, var sagatavot un uzkraut dienā 2—2,5 stera priežu celmu malkas. Iesācējs veic apm. pusi no šī vairuma un labākas sekmes gūst parasti pēc 2 - 3 nedēļām. Vienmēr asi uzturēti cirvji un labi sagatavoti ķīļi ievērojami atvieglo darbu un cel ražību.
Tāpat kā parasto dedzināmo malku, arī celmu malku vajadzētu iespējami ātrāk sasmalcināt tālāk līdz patēriņam piemērotam pagaļu lielumam. Ja priežu celmu sveķainā koksne būs saulē stipri sakaltusi, tad tās tālākā sasmalcināšana pat ar mēchaniski dzītu ripzāģu palīdzību būs grūta.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru