Saskaņā ar iepriekš aplūkotiem krāsns būves noteikumiem īsumā atzīmēsim galvenās prasības, kas uzstādāmas pareizi būvētai apkures krāsnij.
1. Siltuma izmantošanai krāsnī jābūt ne zemākai par 70%. Tas sa sniedzams galvenokārt ar pareizi izbūvētu kurtuvi: ierīkojot ārdus, blīvi slēdzošas kurtuves durvis, virsgaisa pievadīšanu un pietiekami augstu degtuvi. Lai praktiski sasniegtu šo skaitli, tad, krāsni apkalpojot, stingri jāievēro pareizas kurināšanas noteikumi.
2. Krāsnij jāizdala siltums iespējami zemāk telpā un jāveicina gaisa cirkulācija, lai sasniegtu vienmērīgu telpas sasilšanu. Krāsns apakšai jābūt ne mazāk siltai kā augšai, lai pie grīdas sakrājušos auksto gaisu labāk sasildītu. Bez tam krāsns siltuma izdalīšanas spēju vēlams iekārtot regulējamu, lai siltuma izdalīšanos varētu pēc vajadzības ierobežot, neatkarīgi no krāsns kurināšanas stipruma. Pēdējā prasība izpildāma vienīgi krāsnīs ar ieliekamu kurtuvi un pa daļai krāsnīs ar regulējamām gaisa ejām.
3. Krāsnij ātri jāsasilst un ilgi jāuzturas siltai. Pusstundu pēc iekurināšanas apkures krāsnij jau jūtami jāsāk izdalīt siltums. Vidējās siltuma ietilpības krāsnīm siltums jāizdala vēl pēc 12 stundām no kurināšanas sākuma, bet masīvam lielās siltuma ietilpības krāsnīm pat pēc 22 stundām no kurināšanas sākuma. Vienmērīgu virsas temperatūru un nemainīgu siltuma devumu ilgākā laikā var prasīt tikai no krāsnīm ar ilgdedzes kurtuvēm.
4. Krāsnij jābūt izturīgai pret pārkurināšanu. Aukstā laikā krāsnis bieži pārkurina, sevišķi, ja krāsns lielums nav pietiekams dotās telpas ap sildīšanai. Pārkurināšanas ārējās pazīmes ir saplaisājuši podiņi un neblīvas šuves. Pārkurināta krāsns kļūst ātri nederīga un bieži jāremontē. Tādēļ krāsnis jābūvē tā, lai tās praktiski nevarētu pārkurināt. To panāk, veidojot brīvi stāvošu kurtuvi, ierīkojot izplešanās spraugas u. c.
5. Krāsnij jāpilda higiēniskas prasības:
a) Tieši pieejamās virsas temperatūrai jābūt zem 80°C, lai pieskaroties krāsnij nerastos apdegumi,
b) Krāsns virsai jābūt viegli tīrāmai un gludai (vāpētai), ar noapaļotiem stūriem, bez dzegām un izvirzījumiem.
6. Krāsns lielumam jābūt piemērotam dotās telpas vajadzībām. Ja krāsns izbūvēta pārāk maza, tad telpā nevar uzturēt vajadzīgo tempe ratūru un krāsns jāpārkurina. Ja turpretim krāsns pārāk liela, tad tās uzbūve dārgāka, materiāla patēriņš lielāks, un krāsns aizņem vairāk telpas.
7. Krāsns uzbūvei jābūt vienkāršai un iespējami lētai. Tas sasniedzams, vienkāršojot krāsns iekšējo konstrukciju un samazinot krāsns izmērus. Krāsns izmērus var samazināt, ja izdodas panākt lielāku siltuma devumu no katra sildāmvirsas kvadrātmetra. Masīvam, lielas siltuma ie tilpības krāsnīm, tās normāli kurinot, virsas augstākai caurmēra temperatūrai jābūt vismaz 60°C; tam atbilst siltuma devums apm. 400 kcal stundā no viena kvadrātmetra. Mazas siltuma ietilpības krāsnīm siltuma devums ievērojami augstāks; vienmērīgu ilgstošu siltuma izdalīšanu panāk ar ilgdedzes kurtuvēm.
Visas šīs prasības pilnīgi apmierināt nespēj neviens krāsns veids.
Tādēļ, izvēloties krāsns tipu noteiktas telpas vajadzībām, vipirms jānoskaidro, kuras no minētām prasībām dotajā gadījumā ir vissvarīgākās, un jāizvēlas tāds krāsns būvveids, kas šīs prasības vispilnīgāk apmierina. Dažādo krāšņu veidu vērtējums saskaņā ar šeit minētām prasībām dots turpmāk krāšņu būvveidu apskatā.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru