Krāsns būvmateriāli: KĀDUS ĶIEĢEĻUS IZVĒLĒTIES PODIŅU KRĀSNIJ.

Ugunturīgie (šamota) ķieģeļi.

Ugunturīgos jeb šamota ķieģeļus pagatavo no ugunturīga māla un šamota kā liesinātāja. Šamots ir apdedzināti, sasmalcināti un izsijāti ugunturīgi māli; sa­ iņota lielāko daļu iegūst, samaļot vecus
ugunturīgus ķieģeļus, trauku lūžņus u. c.

Ugunturīgā ķieģeļa īpašības atkarīgas ne tikai no piejauktā šamota daudzuma, bet arī no atsevišķo šamota graudiņu rupjuma. Ugunturīgie ķieģeļi ir tad labi, ja atsevišķo graudiņu rupjums būs dažāds, t. i., ja ša­ mota graudiņi būs lielāki un mazāki. Mazākie šamota graudiņi novie­ tosies starp rupjākiem, un saistīgo mālu kārtiņa būs plāna.

Līdzīgā veidā sajauc arī podnieku betonu.

Ugunturīgo ķieģeļu izvēle.

Ugunturīgie materiāli augsto temperatūru un citu nelabvēlīgu ap­ stākļu dēļ ar laiku bojājas. Šādu bojājumu raksturs var būt šāds:

1) ķieģeļu virsa sakūst;
2) ķieģeļi kļūst mīksti;
3) ķieģeļi saplaisā vai pārlūst;
4) sārņi mehāniski vai ķīmiski saēd šamota izstrādājumus.

Minētās parādības novērojamas lielākās krāsnīs, kuras apkurina ar akmeņoglēm, koksu u. c. materiāliem ar augstu sadegšanas temperatūru. Parastās telpu apkures krāsnīs, kurās sadedzina malku un kūdru, šī pa­rādība gandrīz nav novērojama; krāsni noplēšot un pārbūvējot, šamota ķieģeļi bieži vien ir veseli, un tos pēc notīrīšanas var atkal lietot pārbū­ vējamā krāsnī.

Izvēloties ugunturīgos izstrādājumus, jāievēro šādas to pamatīpa­šības:

1) kušanas temperatūra (ugunturība);
2) mīksttapšanas tempera­tūra (kurā ķieģelis kļūst mīksts);
3) mcehaniskā izturība;
4) termiskā izturība;
5) pretošanās spēja sārņu iedarbībai;
6) iekšējā uzbūve;
7) ārējais veids un izmēri.

Kušanas temperatūra (ugunturība).

Kušanas temperatūra ir raksturīga, tomēr ne pati svarīgākā šamota izstrādājumu īpašība. Novēroti gadījumi, kad ugunturīgie šamota ķie­ ģeļi nav izturējuši 1200°C temperatūru, kaut gan ķieģeļu apdedzināšanas temperatūra bijusi 1200—1350°C; atrodoties citos apstākļos, šie paši ķieģeļi izturējuši 1400°C temperatūru. Tādēļ ugunturība vien vēl pilnīgi neraksturo ķieģeļu noderīgumu. A ugsta kušanas temperatūra raksturo galvenokārt šamota materiāla tīrību; jo māls tīrāks, jo kušanas tempe­ ratūra augstāka.

Kušanas temperatūrai katrā ziņā jābūt augstākai par temperatūru degtuvē. Kurinot krāsnis ar akmeņoglēm un koksu, degtuves tempera­ tūra parasti nepārsniedz 1300°C; kurinot krāsnis ar malku, degtuves temperatūra reti pārsniedz 900—1000°C. Tas konstatēts Racionālizācijas institūta 1939. gada izdarītos mēģinājumos. Ugunturība labākiem šamota izstrādājumiem ir vismaz 1720CC, II šķirai — 1670° un III šķirai — 1580°C.

Mīksttapšanas temperatūra (kurā ķieģelis kļūst mīksts).

Šādā temperatūrā ķieģelis maina savu formu, un tādēļ tā ir ļoti sva­ rīgs kritērijs ķieģeļa piemērotības noteikšanai, pat svarīgāks nekā ku­ šanas temperatūra. Šamota ķieģeļiem abu šo temperatūru starpība ir ievērojama, piem., ķieģelis ar kušanas temperatūru 1700—1750°C daž­ kārt kļūst mīksts jau 1250—1300°C temperatūrā.

Mechaniskā izturība.

Mechaniskā izturība ir ķieģeļa pretošanās spēja spiedei. To atrod, saspiežot ķieģeli speciālos aparātos. Spiedes pretestībai istabas tempe­ ratūrā visām ķieģeļu šķirnēm jābūt vismaz 100 kg/cm2. Svarīgāka par šo spiedes pretestību ir spiedes pretestība karstā stāvoklī, kādā ķieģeļi atrodas kurināšanas laikā. Arī šo pretestību pārbauda speciālos aparā­ tos. Šeit no svara atzīmēt divus stāvokļus; pirmkārt, kad ķieģelis sāk kļūt mīksts, un otrkārt, kad ķieģelis jau kļuvis pilnīgi mīksts. Labiem ugunturīgiem materiāliem pirmais stāvoklis atbilst 1300—1400°C, bet otrais 1500—1600°C.

Termiskā izturība.

Termiskā izturība ir ķieģeļa pretošanās spēja straujām temperatū­ ras svārstībām; ķieģelis nedrīkst plaisāt un tā stūri nodrupt. Tā kā ugunturīgā kurtuves oderējumā temperatūru svārstības ir lielas, šai iz­ turībai ir ievērojama ietekme uz kurtuves oderējumā kalpošanas laiku.
Stiklveida struktūra, blīva smalkgraudaina masa ar saistīga māla lielāku daudzumu ir pazīmes tam, ka ķieģelis termiski mazāk izturīgs.
Ķieģelī radušās plaisas ievērojami paātrina ķieģeļa tālāko sairšanu. Termisko izturību var pārbaudīt šādā veidā: ķieģeli sakarsē ēzē un, uzlejot ūdeni, to strauji atdzesē. Labos ķieģeļos nedrīkst būt plai­sājumi.

Pretošanās spēja sārņu iedarbībai.

Pretošanās spēja sārņu iedarbībai ir viena no svarīgākām ķieģeļa pamatīpašībām. Ķieģeļu saēšanu no sārņiem (šlagas) galvenokārt ie­ tekmē šādi apstākļi.

1) kurtuves temperatūra;
2) ķieģeļu un sārņu ķīmiskais sastāvs;
3) ķieģeļu porainība.

Ķieģeļu saēšana no sārņiem palielinās, ja ķieģeļi poraināki un ja
mūrējuma šuves ir biezākas. Porainība, lielākas un mazākas plaisiņas ļauj iekļūt ķieģeļa ķermenī šķidriem sārņiem, kas radikāli maina ķieģeļa struktūru un pazemina tā kušanas temperatūru.
Vienkāršākais paņēmiens pārbaudīt ķieģeļa pretošanās spēju sārņu iedarbībai ir ievietot to izkausētos sārņos. Šim nolūkam ķieģeli ieliek ugunturīgā materiāla traukā un apber to ar smalki saberztiem sārņiem (šlagu); trauku novieto kurtuvē tik ilgi, kamēr sārņi izkūst. Pēc kāda laika izņem ķieģeli, ļauj tam atdzist, pārzāģē vai pārskalda to un no­ vēro struktūras maiņu.

Iekšējā uzbūve.

Ķieģeļa struktūrai jābūt vienmērīgi graudainai. Kārtas lūzumā no­ rāda uz šamota un māla masas sliktu sajaukšanu. Atsevišķi šamota ga­ bali nedrīkst izbirt; tiem jāturas tik cieši, lai tos ar pirkstiem nevarētu izraut ārā. Ja tas ir iespējams, tad māls ir vāji saistījies ar šamota grau­ diņiem. Šie defekti paātrina ķieģeļa saēšanu no sārņiem.
Lūzumā ķieģelis nedrīkst būt saķepis. Saķepums vai lūzuma stik- lainība norāda uz pārāk augstu apdedzināšanas temperatūru (pārdedzi- nāts ķieģelis) vai uz nepietiekamu ugunturību. Stiklveida ķieģelis viegli saplaisās un sairs.
Lūzumā ķieģelim nedrīkst būt tukšumu un plaisu, kas norāda uz sliktu masas sajaukšanu. Ķieģeļu krāsai lūzumā jābūt vienmērīgai un gaišai. Tumši brūna krāsa norāda uz lielu dzelzs saturu. Lielāks skaits tumšu, melnu punktu norāda uz dzelzs piejaukumu, kas pazemina ša­ mota ķieģeļa labumu.

Ārējais veids un izmēri.

Ķieģeļa virsai jābūt līdzenai, bez izlocījumiem, iedobumiem, izvir­ zījumiem un bez plaisām, kas saredzamas ar neapbruņotu aci. Vairāku ķieģeļu izmēriem jābūt vienādiem. Prasība pēc virsas līdzenuma un ķieģeļu vienādiem izmēriem dod iespēju samūrēt ķieģeļus tā, ka šuves biezums nepārsniedz 0,3 cm.

Vienkāršie krāsns ķieģeli.

Apdedzinātie ķieģeļi. jābūt izgatavotiem no vienmērīgi sajauktiem māliem. Pa­ rastie ķieģeļu izmēri ir 25X12X6,5 cm, vai arī 22X11X6 cm. Novirzī­ šanās no parastajiem ķieģeļu izmēriem pielaižama garumā līdz 1,0 cm, platumā līdz 0,5 cm un biezumā līdz 0,3 cm. Ķieģeļiem lūzumā jābūt bez akmeņiem, liekiem piemaisījumiem, it sevišķi bez kaļķakmens grau­ diem. Ķieģeļiem jāiztur aptēšana, t. i. pārskaldot tie nedrīkst sadrupt.

Ķieģeļu noderīgumu krāsns būvei var praktiski pārbaudīt šādā veidā: ķieģelim pārsien 3 mm resnu stiepuli un uzliek to uz aukstas kalēja ēzes. Eze jāiekurina un lēni jāpūš, kamēr dzelzs stiepule pārdeg. Ķieģelis uz ēzes jāatstāj, kamēr tas atdziest. No ēzes paņemtam ķieģe­ lim jābūt pilnīgi veselam, bez plaisām un sakusumiem.

Šo pārbaudi parasti iztur izgatavošanas noteikumiem atbilstošie sarkanie mūrķieģeļi, tāpat tumši sarkanie presķieģeļi (kamīna ķieģeļi) un vietējie smilškaļķu ķieģeļi. Iedzeltenie, t. s. baltie māla mūrķieģeļi šo pārbaudi parasti neiztur; tie jau nelielā karstumā plaisā, pie kam no ķieģeļiem atdalās plānākas un biezākas šķilas. Karsējot balto ķieģeli uz kalēja ēzes, tas ievērojami ātrāk par iepriekšējām ķieģeļu šķirnēm kļūst mīksts un no pašsvara saliecas.

Neapdedzinātie māla krāsns ķieģeli.

Neapdedzinātos māla krāsns ķieģeļus lieto krāsns un pavardu būvē tajās vietās, kur nav paredzama augsta temperatūra. Podnieki šos ķie­ ģeļus labprāt lieto, jo tie viegli skaldāmi un ērti iebūvējami. Brīvā gaisā nokrautie neapdedzinātie māla ķieģeļi lietus ietekmē izmirkst un kļūst nelietojami; tādēļ tie jānokrauj zem nojumes. Šo ķieģeļu izmēri ir 22X11X6 cm.

Ķieģeļiem jābūt izgatavotiem no vienmērīgi sajauktiem māliem; lū­ zumā nedrīkst būt akmentiņi un lieki piemaisījumi.

Smilškaļķu ķieģeļi.

Smilškaļķu ķieģeļus gatavo no smiltīm (93%) un kaļķiem (7%). Ķie­ģeļu fabrika atrodas Rīgā, Slokas ielā. Ķieģeļliem ir gludas skaldnes un gluda virsa. Līdzšinējie mēģinājumi krāsns būvē rādījuši, ka ķieģeļi pietiekami labi iztur malkas sadedzinā­ šanas temperatūru. Tā, piem., no smilškaļku ķieģeļiem būvēta maizes krāsns vairākus gadus nav uzrādījusi nekādus bojājumus. Maize šai krāsnī cepa labi. Ķieģeļi neiztur mainīgu mitrumu un salu; piem., smilš­ kaļku ķieģeļu skursteņu galvas jau pēc dažiem gadiem uzrāda ievēro­ jamus bojājumus; tādēļ tur tie nav lietojami.

Ķieģeļu izmēri ir 25X12X6,5 cm.

Ķieģelis sver 3,5 kg, piesātināts ar ūdeni līdz 4 kg. 

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943