Krāsns būvmateriāli: METĀLA MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ

Ķets (čuguns).

No ķeta pagatavo ārdus, durvtiņas, pavarda plātnes, aizbīdņus, aiz- varus u. c. Kets pēc ilgākas lietošanas nedrīkst ne plaisāt, ne drupt. Pavardu plātņu minimālie biezumi ir 8 mm (maziem) un 10 mm (lieliem).

Foto: www.precesdarbam.lv

Dzelzs.

Krāsns pamatiem lieto dubultās T-sijas vai vecas sliedes. Pavarda seguma skārds (buksbleķis) ir minimāli 2 mm biezs. Vainagdzelzi izgatavo no 5X50 mm plakandzelzs vai 40X40 līdz 50X50 mm stūr- dzelzs. Krāsns saites (skavas) izgatavo no apm. 1X15 mm platas stīpdzelzs. No dzelzs skārda pagatavo pavarda durvtiņas, aizlaidņus, vē- dināšanas aizvarus, cepešu krāsnis u. c.

Podniekam svarīgi zināt trīs dzelzs īpašības:
1. Sasilstot dzelzs un ķets ievērojami izplešas, tādēļ dzelzs jāie­ strādā tā, lai tā varētu paplašināties. Tas jāievēro ārdu, durvtiņu u. c. iebūvē.
2. Sasniedzot 600°C dzelzs zaudē izturību un nesējspēju; tādēļ jā­ būt uzmanīgam, lietojot dzelzs daļas vietās ar augstu temperatūru.
3. Dzelzs rūs, t. i. mitruma iespaidā savienojas ar gaisa skābekli. Aizsarglīdzekļi pret rūsēšanu ir: eļļas maisījums ar svina miniju, nesā­ līti cūku tauki, kas sajaukti ar grafītu un nedaudz kampara, eļļas, lakas, grafīts, dzelzs cinkošana, dzelzs emaljēšana u. c.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

Krāsns būvmateriāli: SILTUMIZOLĀCIJAS UN CITI MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ.

Azbests.

Azbesta auklu lieto podnieku darbos kā blīvējuma materiālu starp metallu durvtinu ārmalu un podiņiem; azbesta papi lieto kā izolācijas materiālu pret aizdegšanos. Azbests nedeg un slikti vada siltumu. Az­besta pulveri piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums ne­plaisātu. Azbests izraisa nopietnas elpceļu saslimšanas un tā lietošana būvniecībā mūsdienās ir aizliegta!

Stikla vilna.

Stikla vilnu lieto kā augstvērtīgu siltuma izolācijas materiālu, piem., krāsns durvtinu pasargāšanai no pārmērīgas sakarsēšanās. Tā ir azbesta aizstājēja.

Tūba (filcs).

Tūba aiztur siltumu labāk nekā azbests un ir arī lētāka, tādēļ to bieži lieto kā siltuma izolāciju tādās vietās, kur temperatūra nav se­ višķi augsta. Ar māliem piesātināta tūba nedeg, bet gruzd un izplata asu, smacīgu smaku, kas ir labs brīdinājums ugunsgrēka izcelšanās ga­ dījumā. Tūbu ievieto, piem., starp ķieģeli un koka durvju aplodu (sleņģi) u. t. t.

Šiferits.

Šifcritu Latvijā pagatavoja no azbesta un portlandcementa. Pēdējā lūkā azbestu aizstāj stikla vilna. Līdz 300°C augstas temperatūras ši­ ferits iztur bez bojājumiem. Augstākās temperatūrās šiferita plāksnes (sevišķi lielākās) plaisā un paliek greizas.
Plāksnes lieto kā aizstājēju materiālu skārdam. Ar labām sekmēm tās lieto krāsns kājā un zem cepešu krāsns malkas ailas pārsegšanai. Dažos gadījumos šiferita caurules izlieto kā skursteņus. Šāds vairākus gadus lietots skurstenis nav uzrādījis nekādus bojājumus. Bēniņu telpā un virs jumta šāds skurstenis jāizolē, lai dūmu gāzes pārāk neatdzistu.

ĢIPSIS.

Ģipsi piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums neplai­ sātu. Ar ģipsi izšuvo podiņu krāsns šuves; šim nolūkam gan labāk lietot olbaltumu un pludinātu krītu, kas sajaukts vājpienā, ņemot 1 kg krīta uz 1 olbaltumu.

Podnieka betons.

Pagatavojot krāsni no betona, izšķir ārsienu un oderējuma betonu.

1. Betona krāsns ārsienas elementus pagatavo, rūpīgi samaisot 1 tilpuma daļu portlandcementa, 1,5 tilp. daļas māla, kas šķīdināts krē­ juma biezumā, un 4 tilp. dalās ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm.

3. Ugunturīgu krāsns kurtuves betona oderējumu pagatavo, samai­sot:
a) 5 tilpuma daļas māla, 2,5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, 1,5 tilp. daļas maltu ķieģeļu smeltnes (ar graudu caurmēru 3 mm), 1 tilp. daļu malta krīta un 2,5 tilp. daļas šķidra stikla (nātrija silikāta).
b) 1 tilp. daļu portlandcementa, 5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, un 1,5 tilp. daļas ugunturīga māla.

No podnieku betona var pagatavot veidgabalus, no kuriem pēc to sacietēšanas saliek krāsni.

Krāsns būvmateriāli: KRĀSNS PODIŅI.

Māli krāsns podiņu ražošanai atrodami daudzos Latvijas novados. Lai iegūtu veidošanai derīgu mālu, tas vispirms jātīra un labi jāsajauc. Pēc podiņu veidošanas un žāvēšanas tos apdedzina un pa lielākai daļai glazē (vāpē) baltā, retāk citā krāsā.

Foto: www.krasnspodini.lv

Krāsainos, glazētos podiņus līdz šim rnaz lietoja krāsns būvē, kaut gan tie lētāki par baltiem un to vērtība siltumtechniskā ziņā ļoti maz atšķiras. Sevišķi lauku ēku krāšņu būvei zaļā, brūnā vai zilā krāsā glazētie podiņi ir labi piemēroti.

Krāsns būvmateriāli: KĀDUS ĶIEĢEĻUS IZVĒLĒTIES PODIŅU KRĀSNIJ.

Ugunturīgie (šamota) ķieģeļi.

Ugunturīgos jeb šamota ķieģeļus pagatavo no ugunturīga māla un šamota kā liesinātāja. Šamots ir apdedzināti, sasmalcināti un izsijāti ugunturīgi māli; sa­ iņota lielāko daļu iegūst, samaļot vecus
ugunturīgus ķieģeļus, trauku lūžņus u. c.

Ugunturīgā ķieģeļa īpašības atkarīgas ne tikai no piejauktā šamota daudzuma, bet arī no atsevišķo šamota graudiņu rupjuma. Ugunturīgie ķieģeļi ir tad labi, ja atsevišķo graudiņu rupjums būs dažāds, t. i., ja ša­ mota graudiņi būs lielāki un mazāki. Mazākie šamota graudiņi novie­ tosies starp rupjākiem, un saistīgo mālu kārtiņa būs plāna.

Līdzīgā veidā sajauc arī podnieku betonu.

KRĀSNS BŪVMATERIĀLI: KĀDU MĀLU IZVĒLĒTIES PODIŅU KRĀSNIJ.

Māli ir smalkgraudaini drupu ieži ar raksturīgu mālu smaku. Slapji būdami tie līp un ziežas, bet iejaukti ūdenī veido plastisku masu, kas izžūstot nemaina savu formu, bet apdedzinot zaudē plastiskās īpašības un kļūst cieta un izturīga. 

Māli pieskaitāmi nosēdumu (nogulumu) iežiem, kas radušies, rāmos ūdeņos nogulsnējoties dažādu iežu smalkiem sairšanas produktiem. Galvenās mālu sastāvdaļas, kas tiem piešķir plas­ tiskās īpašības, ir dažādi alumohidrosilikāti, t. i. savienojumi, kas satur aluininiju, kramskābi un ūdeni; tās sauc par mālvielu.

KRĀSNS BŪVMATERIĀLI : GRANTS

Ar vārdu „grants" apzīmē dažādu iežu drumstalas ar caurmēru no 2 līdz 0,5 mm, ar vārdu „smilts" — drumstalas ar caurmēru no 0,5 līdz 0,05 mm.

Granti un smilti atkarībā no to nogulumu vietas var iedalīt kalnu, upju un jūras grantī vai smiltī.

Kalnu grants (tāpat arī pārējā grants) cēlusies no dažādiem iežiem, kas daudzos gadu tūkstošos sairuši atmosfairas un citu apstākļu ietekmē. Kalnu grants no izcelšanās sākuma savu vietu nav mainījusi, kas atspo­ guļojas graudiņu formā: graudiņi ir asšķautnaini ar nelīdzenu virsu.

Upes grants. Pretēji kalnu grantij upes grants graudiem virsa plūs­toša ūdens ietekmē nogludināta, graudi noapaļoti.

Jūras grants formas un sastāva ziņā līdzīga upes grantij, tikai ar jūras sāļu piejaukumu.

Grants labums atkarīgs no daudziem apstākļiem; vislabākā grants ir tā, kuras graudiņi ir tīra kvarca; tāda grants ir ļoti cieta un ugunturīga.

Kvarcs (SiO2) ir ugunturīgs bālganas krāsas akmens; tādēļ arī kvarca grants krāsa ir gaiša.

Krāsns būvē jāizvēlas grants, kuras sastāvā būtu pēc iespējas daudz kvarca graudiņu, bet mazāk kaļķakmens un dolomīta graudiņu.

Otrs apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir atsevišķo graudiņu ārējā forma. Krāsns būvē vēlama grants ar asām un nelīdzenām grau­diņu šķautnēm, jo tāda grants labāk sasienas ar saistāmvielām, piem., māliem; atsevišķo graudiņu savstarpējā saķeršanās šādai grantij arī daudz labāka.

Mūsu grantsbedru grants ir cēlusies galvenokārt no ledus šļūdoņiem, un tādēļ dažās vietās tās graudiņi ļoti noapaļoti; citās vietās tur­ pretim upes grants ir ar pietiekami asām šķautnēm; piem., par Rīgu var sacīt, ka tā uzbūvēta ar Daugavas granti, kas nosēžas Rīgas rajonā.

Trešais apstāklis, kas nosaka grants labumu, ir blakus piemaisījumu saturs. Ja granti nevar atrast dabā pietiekami tīru, tad grants jātīra, piem., jāsijā, tā atdalot rupjākās iežu drumstalas u. c. piejaukumus.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943