Māli ir smalkgraudaini drupu ieži ar raksturīgu mālu smaku. Slapji būdami tie līp un ziežas, bet iejaukti ūdenī veido plastisku masu, kas izžūstot nemaina savu formu, bet apdedzinot zaudē plastiskās īpašības un kļūst cieta un izturīga.
Māli pieskaitāmi nosēdumu (nogulumu) iežiem, kas radušies, rāmos ūdeņos nogulsnējoties dažādu iežu smalkiem sairšanas produktiem. Galvenās mālu sastāvdaļas, kas tiem piešķir plas tiskās īpašības, ir dažādi alumohidrosilikāti, t. i. savienojumi, kas satur aluininiju, kramskābi un ūdeni; tās sauc par mālvielu.
Mālviela radusies laukšpatam, vizlai u. c. alumosilikātu minerāliem ķīmiski sadēdējot.
Tādus mālus, ko atrod to rašanās vietā, sauc par pirmgultnes mā liem. Sniegam kūstot kalnājos rodas strauti un upes, kas nereti tek ar lielu ātrumu pāri vietām, kur radies pirmgultnes māls. Mālu izskalo, pie kam ūdens aiznes sev līdz smalkās māla daļiņas. Atkarībā no ūdens tecēšanas ātruma, ūdens var aizskalot līdz arī rupjākās iežu daļas. Kalnu strautam ietekot lielākā ūdens tvertnē vai upei tekot pa līdzenāku vietu, ūdens tecēšanas ātrums samazinās, kādēļ izskalotās rupjākās iežu daļas nosēžas. Upes ūdenī paliek vairs tikai vissmalkākās māla daļiņas. Upei ietekot lielākā ūdens tvertnē, piem., ezerā vai jūrā, kur ūdens tecēšana gandrīz pilnīgi izbeidzas, pamazām nogulsnējas arī vissmalkākās māla un citu iežu daļiņas. Pēc ilgāka laika tādās vietās rodas smalka māla nogulsne biezā slānī bez akmeņu piejaukuma. Tādus mālus sauc par pārgulsnētiem jeb slokšņu māliem.
Ceļā no savas pirmatnējās rašanās vietas uz turpmāko nogulsnēšanās vietu māli sajaucas ar citām smalkām iežu daļiņām. Tādēļ slokšņu māli vairs nav tik tīri kā pirmgultnes māli un pēc sava ķīmiskā sastāva ievērojami atšķiras no tiem. Šie piejaukumi stipri ietekmē mālu īpašības.
Atkarībā no mālvielas daļiņu minerāloģīskā sastāva to var iedalīt vienkāršā un saliktā mālvielā. Vienkāršā malviela sastāv no viena mi nerāla — kaolinita. Pie šiem māliem pieskaitāmi porcelāna ražošanai lietojamie māli, tā saucamais kaolins. Pie māliem ar saliktu malvielu pieskaita: 1) tādus smalkkeramikas u. c. ugunturīgos mālus, kuros māl vielas sastāvā bez kaolīnita ietilpst vēl citi alumohidrosilikāti; 2) pārē jos mālus ar visdažādākām īpašībām, kur malviela kā pēc ķīmiskā, tā arī minerāloģiskā sastāva ļoti komplicēta. Te mālvielā ietilpst dažādi dzelzs, aluminija, kalcija u. c. savienojumi, kuriem nav plastiskas īpa šības un kas padara mālus liesākus un mazāk ugunturīgus, piem., smil tis, laukšpati, vizla un kaļķakmens. Kaļķakmens var būt piejaukts mā liem gan ļoti smalkā veidā, gan arī graudiņu veidā. Pie šiem komplicēta sastāva māliem pieder mūsu ķieģeļrūpniecībā un podniecībā lietojamie māli.
Māli ir jo vērtīgāki, jo mazāk tajos piemaisījumu un jo vairāk tajos mālvielas.
Latvijā gandrīz nav sastopami smalkkeramikas māli, t. i. māli, kas bagāti ar vienkāršām mālvielām. Piem., Nīgrandas apkārtnē zem brūnogles sastopami tādi māli, kas pēc savām īpašībām tuvojas ugunturīgiem māliem, dažreiz pat sasniedzot to īpašības. Šo mālu krāsa pelēka vai melna, un tie satur brūnogļu vai smilts piejaukumus dažādos dau dzumos. Mālu slāņu biezums te svārstās no 2 līdz 3 m. Līdz šim Nīgrandā izpētītais mālu daudzums mazs — tikai daži 10.000 m3.
Mālu galvenās īpašības.
Mālu krāsa. Tīri māli bez liekiem piemaisījumiem ir baltā krāsā. Pelēkā un melnā krāsa norāda, ka māli satur organisku vielu piemaisī jumus. Dzelzs oksidu klātbūtnē krāsa ir dzeltena, zaļa vai brūngana. Apdedzinot mālu krāsa bieži mainās.
Mālu plastiskums. Mālu plastiskumam to apstrādāšanas technikā ir loti liela nozīme. Mālu mīklas īpašību — mainīt savu formu bez plaisām un plīsumiem zināma spiediena iespaidā un paturēt jauniegūto formu — sauc par plastiskumu. Mālus ar lielāku plastiskumu sauc par trekniem, ar mazāku — liesiem. Sausi māli parasti kļūst plastiski, ja tos sajauc ar zināmu ūdens daudzumu. To pašu var sasniegt arī ar citiem šķidru miem, piem., dažādu sāļu šķīdinājumiem, petroleju, taukiem u. c. Jāie vēro, ka trekni māli samīcāmi grūtāk par liesiem māliem. Mālu īpašības iespējams uzlabot, ja (pēc to izrakšanas) tiem ļauj vienu vasaru un ziemu izstāvēt. Ziemā atsevišķo mālu gabali sadrūp un mālu plastiskās īpašī bas ievērojami uzlabojas. Ja mālus sasmalcina un izžāvē ne augstākā
par 100—120°C temperatūrā un pēc tam iemīca ūdenī, tad māli no jauna iegūst savas plastiskās īpašības. Ja turpretim mālus žāvē daudz aug stākā temperatūrā (800—900DC), tad tie savas plastiskās īpašības zaudē un nekādos apstākļos tās vairs neatgūst.
Māla rukšana. Mālu tilpums samazinās, ja tos žāvē vai apdedzina. Tādu tilpuma samazināšanos sauc par rūkšanu. Mālu rūkšana atkarīga no to plastiskuma, un tā saistīta ar ūdens daudzuma samazināšanos mā los. Mazāk plastisku mālu rūkšana ir arī mazāka. Šī iemesla dēļ pod nieku darbos nedrīkst lietot pārāk treknus mālus. Arī visi mālu izstrā dājumi jāizgatavo no plastiskiem māliem ar liesinātājiem — smiltīm vai šamotu —, lai panāktu pēc iespējas mazāku rūkšanu un formas mainu.
Mālu ugunturība. Visi māli augstākā vai zemākā temperatūrā sāk kust. Ja šī parādība notiek augstā temperatūrā, tad mālus sauc par ugunturīgiem. Dažādi mālu piejaukumi samazina to ugunturību. Pie galveniem piejaukumiem, kas samazina mālu ugunturību, jāpieskaita dzelzs, kalcija (kaļķi), magnija (magnēzija) oksidi un sāls, kuru kopš seniem laikiem lietoja keramisko izstrādājumu glazēšanai.
Vietējā ķieģcļrūpnieclbā un podniecībā izmanto divējādus pārgulsnētus mālus, proti, treknos un liesos. Pārgulsnētie treknie māli sastopami lielākos krājumos Jelgavas, Daugavpils un Kuldīgas apkārtnē.
Kaklūnē, Lubānā, Saldū, Priekulē un ap Lielupes pietekām, bet mazā kos krājumos gandrīz katrā pagastā. Šie māli ir brūnā krāsā un satur 15—25% sasmalcināta kaļķakmens. To kušanas temperatūra ir no 1100 līdz 1150X, mīksttapšanas temperatūra no 1050 līdz 1100°C. No šiem māliem pagatavo ķieģeļus gaiši sarkanā krāsā.
Liesie māli sastopami Kalnciema un Jelgavas apkārtnē. Tie ir pelēkā krāsā un satur smilts un sasmalcināta kaļķakmens piemaisījumus. Šo mālu kušanas temperatūra ir no 1150 līdz 1230°C un mīksttapšanas temperatūra no 1120 līdz 1200°C. No šiem māliem gatavo dzeltenas krāsas, t. s. baltos ķieģeļus.
Ziemelvidzemē un Kurzemē sastopami vecākas izcelšanās pārgul- snēti devona māli, kas atšķiras no agrāk minētajiem ar to, ka nesatur kaļķakmeni (kalcija karbonātu). Šie māli sastopami, piem., Cēsīs un Tūjā (Vidzemes jūrmalā), kur no tiem ražo koši sarkanas krāsas ķieģe ļus. Ķieģeļu krāsu nosaka kaļķu saturs. Devona mālos tos ir izskalo juši virsus ūdeņi. Devona mālu kušanas temperatūra ir no 1200 līdz 1400°C, bet mīksttapšanas temperatūra no 1000 līdz 1250°C.
Krāsns ķieģeļi ir tie paši mūrķieģeļi, kas mazāk apdedzināti un pa gatavoti no māliem ar iespējami mazu kaļķakmens piejaukumu. Tādēļ, piem., baltie mūrķieģeļi krāsns būvei nav noderīgi.
Podnieku māli un mālu javas sagatavošana.
Podnieku darbu māliem jābūt tīriem, bez zemes, akmeņu un orga nisko vielu piemaisījumiem. Tie rūpīgi jāsagatavo podnieka darbam. Piejaucamai grantij jābūt rupji graudainai, tīrai, bez zemes, dūņu, kaļķu u. c. piemaisījumiem. Grants graudiņu izmēri nedrīkst pārsniegt 1 mm. Grants jāsijā.
Māli ir cementējoša vai saistāmviela, kuru lieto pildījuma un oderē- juma piestiprināšanai pie podiņiem, kā arī atsevišķo ķieģeļu saistīšanai savā starpā (šuvēs). Šis uzdevums tikai tad būs sekmīgi veikts, ja pēc izžūšanas mālu pirmatnējais tilpums paliks negrozīts. Trekniem māliem šādas īpašības nav; tādēļ tiem jāpiejauc liesinātāji tādos apmēros, lai pēc izžūšanas tilpuma maiņa nebūtu praktiski novērojama. Ja trekni māli labi sajaukti ar liesinātāju (granti), tad tie daudz labāk sais tās ar podiņiem un ķieģeļiem nekā attiecīgi apstrādāti parasti liesi māli; tas konstatēts, noplēšot vecas krāsnis. Krāsns būvē tādēļ ieteicams lie tot attiecīgi liesinātus treknus mālus.
Lai iespējami īsā laikā starp liesinātāja graudiņiem vienmērīgi ie jauktu māla sīkos graudiņus, māliem jābūt vai nu šķidriem, vai pulvera veidā. Treknus mālus nevar, diemžēl, īsā laikā pārvērst ne pulverī, ne šķidrā stāvoklī. Krāsns būvei paredzēto mālu sagatavošanai var lietot šādus paņēmienus:
1. Treknos mālus ievieto mucā (vai kastē), pārlej ar ūdeni un ļauj tiem mirkt vairākas dienas (vismaz 1 dienu), kamēr tur rodas vien mērīga māla duļķc bez atsevišķām pikām; šim apstāklim jāpiegriež sevišķa vērība. Pēc tam mālus ievieto sajaukšanas kastē, piejauc granti līdz 5-kārtīgam daudzumam un visu rūpīgi samīca.
2. Treknos mālus izkaltē caurvējā; pēc tam tos sadauza (labāki būtu samalt tos pulverī, bet to gandrīz nekad nedara), tad sausā veidā piejauc grantij, visu izjauc un tikai tad pielej vajadzīgo ūdens dau dzumu; jau pēc samērā īslaicīgas mīcīšanas iegūst labi sagatavotus mā lus krāsns mūrēšanai.
3. Mālus izrok, samet grēdās un ļauj tiem ziemā izsalt. Ar to at vieglināta mālu sagatavošana, jo izsalusi māli kļūst irdeni un viegli pār vēršas duļķē, kuru var apstrādāt, kā iepriekš minēts. Šim nolūkam no derīgi arī ķieģeļu cepļos bojātie neapdedzinātie ķieģeļi un drenu cau rules, kas cietušas no sala; arī šai gadījumā māli viegli pārvēršas duļķē.
4. Parastais mālu sagatavošanas paņēmiens ir šāds: kastē saber 6—8 cm biezu māla kārtu, kuru sasmalcina ar blieti; tad pielej ūdeni, apm. 1U no mālu tilpuma. Sasmalcinātiem un saslapinātiem māliem pie jauc granti, — atkarībā no mālu treknuma 100—300% —, visu rūpīgi mīca un jauc, sadrupinot mālu piciņas.
Tā kā pārāk liesi māli vāji saistās ar ķieģeļiem un ātri izbirst no šu vēm, tiem jāpiejauc sausi, pulverī sasmalcināti trekni māli. Pārāk trekni māli karstumā saplaisā un izdrūp no šuvēm. Ja māli pareizi sagatavoti, tad, beržot tos starp pirkstiem, nejūt glumu masu ar atsevišķiem grants graudiņiem, bet gan nepārtrauktu graudainu grants slānīti. Pareizi sa gatavotiem podnieka māliem žūstot nerodas manāmas plaisas.
Sagatavotie māli būves vietā jāsarga no netīrumiem.
Podnieku darbos māli jālieto tikai kā saistāmviela; nekad tos ne drīkst lietot kā konstruktīvu vai kā pildāmu materiālu. Atkarībā no iemūrējamo ķieģeļu vietas māliem jābūt vienkāršiem vai ugunturīgiem. Ugunturīgie māli noteikti jālieto krāsnīm, kuras kurina ar akmeņoglēm; ugunturīgiem māliem grants vietā piejauc šamotu (sk. turpmāk). Krās nis nedrīkst mūrēt kaļķu, cementa vai ģipša javas, jo lielā karstumā tās sadrūp.
Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru