Ziepju gatavošanai mājās jāvāc dažādi dzīvnieku tauki un taukus saturoši atkritumi, tāpat arī jāizlieto nobeigušos dzīvnieku tauki un sabojājušies tauki. Lai ziepes iznāktu labākas un vērtīgākas, no taukiem, cik iespējams, jāatdala nost visi liesumi. Ja to neizdara, tad iegūsim tumšas, maz putojošas mazvērtīgas ziepes, ar kurām grūti izmazgāt tīru veļu.
Tauki un taukus saturošie atkritumi pirms vārīšanas jānosver, lai zinātu, cik jāpieliek ziepju zāļu. Ziepju zāles iegādājoties, jāraugās, lai tās nebūtu mitras, kas norāda uz to sadalīšanos. Pēc iegādāšanās ziepju zāles tūlīt jāizšķīdina aukstā ūdenī, ņemot uz 100 g ziepju zāļu 1 glāzi ūdens. Kad ziepju zāles pilnīgi izšķīdušas, tas izlieto vai arī uzglabā rūpīgi aizkorķētās pudelēs. Vaļējā traukā uzglabājot, ziepju zāles bojājas, to iedarbība pavājinās un, ziepes gatavojot, tās jāņem daudz vairāk.
Ziepes vārot, vajadzīgo ziepju zāļu daudzumu aprēķina tā: uz 100 g tauku jāņem 15—18 g ziepju zāļu, bet, vārot no taukus saturošiem atkritumiem, — 12—14 g. Ta ka taukus saturošos atkritumos grūti aprēķināt, cik tur ir tīrutauku un cik liesuma un plēvju, tad sākumā arī grūti precīzi aprēķināt, cik ziepju zāļu vajadzīgs. Vārīšanas laikā pec dažam pazīmēm var noteikt ziepju zāļu trūkumu un tās papildināt, pievienojot izšķīdinātas ar tādu aprēķinu, lai uz 1 kg tauku iznāktu 3—3,5 1 šķīduma. Ja vajadzīgs, vārīšanas laikā arī ūdeni var papildināt.
Bet nu konkrētāk. Uz 1 kg tauku ņem ap 150 g sausu ziepju zāļu, tas izšķīdina 3—3,5 1 aukstā ūdens. Vecā emaljētā katlā ieliek taukus vai taukus saturošus atkritumus, pielej nedaudz ūdens, kam pievienots mazliet veļas sodas vai pelnu sārma, un uzvāra. Ziepju zāļu šķīdumu sadala trijās vienādās daļās un pielej katla saturam vispirms vienu daļu, pēc 15 minūšu vārīšanas otro un vēl pec 30 minušu vārīšanas trešo daļu. Ziepes vāra uz lēnas uguns, laiku pa laikam pamaisot ar koka menti. Ja ziepju masa vārīdamas klust graudaina un ātri sabiezē, tad pielej nedaudz ūdens un vārīšanu turpina, līdz graudainums izzūd un vārījums izlīdzinās. Vārīšanas, laiku precīzi noteikt ir grūti, jo dažādi tauki dažādi apziepojas.
Ziepju gatavības pazīmes.
Ziepes ir gatavas, ja masa sāk kļūt zaļgana, caurspīdīga un visā katlā vienāda; no koka mentes ta notek stīgodama un stiepdamas, bet nenokrīt pikās; iepilināts auksta ūdenī, ziepju piliens tūlīt sacietē un neizjūk. Uzlieta uz bļodiņas, laba ziepju masa sacietē vienkrāsaini un malas ap to nav taukainas. Izšķīdinātām karstā ūdenī, ziepēm jāveido dzidrs, bet ne pienveidīgs šķīdums.
Ja šādu pazīmju ziepēm vēl nav, tad turpina vārīšanu, novērojot, vai nav vēl jāpieliek nedaudz ziepju zāļu. Ja ziepju pilienu izšķīdinot karsta ūdenī, uz ūdens virsmas parādās tauku plankums, tad patiešam to vel trūkst. Ja ziepes veidojas biezas un neturas kopā, tad vēl jāpielej drusku ūdens un jāturpina vārīt, bet nedrīkst pieļaut stipru putošanos, jo tad ziepes iznāks čauganas.
Gatavo ziepju masu ielej koka traukā sacietēšanai. Ja pēc atdzišanas tai virsū nostājas balta tauku kārta, tad otrā dienā viss jāpārvāra, pieliekot vēl nedaudz ziepju zāļu. Bet, ja apakšā nostājies brunsšķidrums, tad bijis par daudz sārma. Labas ziepes ir gaišā krāsā un labi puto. No slikta materiāla un nemākulīgi vārītas ziepes ir tumšas, nevienmērīgas, maz putojošas.
Pēc sacietēšanas ziepes ar stiepli sagriež gabalos un pirms lietošanas vienmērīgā siltumā izkaltē. Ar šādu paņēmienu iegūst t. s. līmes ziepes.
Vērtīgākas ziepes var pagatavot, ja masai, kad tā nāk gatava, pieber vārāmo sāli, ņemot uz 1 kg tauku 150 g sāls. Visu labi sajauc un ielej traukā atdzist. Sāls no ziepju masas izvelk visas liekās vielas, un virsū uzpeld ciets ziepju kodols. Šo kodolu otrā dienā ar mazu ūdens piedevu izšķīdina, kamēr tas kļūst pilnīgi vienmērīgs, tad salej koka formā un atdzesē.
Tā iegūst t. s. kodola ziepes.
Ziepēm, kad tās gatavas, var pielikt kādu lētu smaržvielu.
