MALKAS KRĀSNS UZBŪVE: PODIŅU KRĀSNS AR IEBŪVĒTU SĒDMŪRI.

55. att. Podiņu krāsns ar sēdmūrīti

Podiņu krāsnis ar sēdmūrīti būvē dzīvokļos, kur telpas apkurei uz­ stādītas īpatnējas prasības. Sēdmūrītis izmanto krāsns vai pavarda sil­ tuma atlikumu un sasilst tikai tik daudz, cik tas nepieciešams sēdmurīša lietotāja labsajūtai.

Agrākos laikos, sevišķi Vidzemē, sēdmūrīši bija ļoti iecienīti. Šie sēdmūrīši pa lielākai daļai būvēti no ķieģeļiem. Tāda sēd­murīša virsa nav ērti mazgājama un turama tik tīri, kā tas, ievērojot jaunāko laiku higiēniskās prasības, būtu nepieciešams.

Dažos gadījumos sēdmūrīši veidoti no šūnakmens plātnēm; siltumtechniskas prasības šāds izveidojums apmierina pilnīgi, higiēniskas turpretim tikai pa daļai.

MATĒTA LAKA

Kā iegūt matētu laku?

Labai spirta lakai pieliek 30—40% cietes pulvera.

Virsmu vispirms nolako ar parasto laku, pēc izžūšanas lako ar matēto laku.

Priekšmets iegūst skaistu izskatu, kas atgādina pulētu akmeni.

MALKAS KRĀSNS VEIDI: APAĻĀ KRĀSNS AR SKĀRDA ČAULU.

Krāsnis ar skārda čaulu ir parasti apaļas (cilindriskas), un to priekš­ rocība ir ātra sasilšana. Tādēļ tās ļoti piemērotas tādu telpu apsildīšanai, kur nav jāuzturas ilgāk par 6—8 stundām (piem. dažādas sapulču vai biroju telpas un tml.). Tās var lietot arī nelielos dzīvokļos, bet tad ma­ zāko izmēru krāsnis aukstākā laikā jākurina divreiz diennaktī. Krāsns dūmeju iekārtojums līdzīgs holandiešu tipa krāsnīm. Dūmgāzes pārvie­ tojas augšup, lejup u. t. t.

52. att. Utermarka tipa apaļā krāsns.

Siidāmvirsu veido siltie krāsns sāni virs klona, krāsns augšas virsa un dūmvada caurule, kas savieno krāsni ar skursteni (pēdējā tikai līdz zināmam garumam). Kurinot reizi dienā, šādas krāsns sildāmvirsas kvad­rātmetrs vidēji izdala 480—650 kcal/stundā, kurinot divreiz dienā — 750—1000 kcal/stundā. Pareizi būvētās krāsnīs siltuma izmantošana ir diezgan laba. Tagad šīs krāsnis būvē samērā maz. bet agrāk tās bija ļoti izplatītas (piem., vecākās dzelzceļu un mazpilsētu dzīvojamās ēkās). 52. attēlā attēlota krāsns skārda čaulā ar 4 dūmejām un degtuvi bez ār­diem, kas oderēta ar ugunturīgiem ķieģeļiem. Krāsns čaula sastāv no at­sevišķiem posmiem resp. gredzeniem, kas tirgū bija dabūjami gatavā veidā (parasti 0,7 m augsti). Lai kurtuves durvtiņu aploda (rāmis) stingri turē­tos, tā jāiesien šuvēs ar vismaz 40 cm garām stīpu dzelzs saitēm vai stiepuli.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

BIEZPIENA TEPE

4 svara daļas biezpiena samīca ar 1 sv. daļu svaigi dzēstu kaļķu un pieliek kādu minerālkrāsas pigmentu (piem., okeru). 

Tepi nevar uzglabāt, tā tūlīt jāizlieto.

Šī tepe piemērota plaisu un spraugu aizdrīvēšanai kokā, tā ir ļoti cieta un izturīga. To var izmantot arī metāla un stikla priekšmetiem.

Tā kā tepe ātri sacietē, var rīkoties arī tā. Iepriekš sagatavo kazeīna (biezpiena) šķīdumu amonjaka ūdenī (ožamajā spirtā). Ar šo šķīdumu ieziež līmējamās vietas un ļauj apžūt. Pēc tam malas noziež ar kaļķu pienu un saspiež kopā.

MALKAS KRĀSNS VEIDI: HOLANDIEŠU TIPA KRĀSNS.

Latvijā visizplatītākais podiņu krāsns tips ir t. s. holandiešu tipa krāsnis ar svērteniskām (vertikālām) dūmejām. Pamatlikums, kas jāievē­ro, iekārtojot šīm krāsnīm dūmejas, ir šāds: Visas dūmejas novietojamas gar krāsns ārsienām tā, lai siltums visvieglāk izplūstu apsildāmā telpā. Tādēļ dūmejas ierīko tā, ka tās ar platāko malu piegulētu ārsienai. Pre­tējā gadījumā krāsns iekšsienas sasilst vairāk nekā ārsienas. Gala iznā­kums ir tas, ka, sakarsētām iekšsienām izplešoties, ārsienās starp podi­ņiem rodas spraugas, t. i. podiņus izcilā. Līdz ar to krāsns daudz sliktāk izmanto siltumu.
Dūmeju iekārtojums atkarīgs no krāsns lieluma un formas (50. att.); grūtāk izveidojamas krāsnis, kas plānā nav četrstūra, bet daudzstūra for­mā; tas biežāk gadās ar lielākām krāsnīm, kurām jāapsilda 2 vai 3 istabas.

50. att. Holandiešu tipa krāsns vienai istabai.

PERNICAS AIZVIETOTĀJS

100 g kazeīna sajauc ar 10—15 g ziepju šķīduma un 20— 30 g dzēstiem kaļķiem. 
Masu rūpīgi samaisa un tai pakāpeniski pielej 25—40 g terpentīna. 
Pēc tam atšķaida ar ūdeni līdz perni­cas konsistencei.

Lai izvairītos no kalcija kazeināta nogulsnēšanās (tas vei­dojas, šādu pernicu ilgstoši uzglabājot), pielej nedaudz ožamā spirta. Šāda pernica ir ievērojami lētāka par eļļas pernicu, un daudzos gadījumos pēdējo var sekmīgi aizvietot. Tā ātri žūst.

 Maisījumā ar minerāliem pigmentiem to var izmantot krāsoša­nas darbos.

Krāsns būvmateriāli: METĀLA MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ

Ķets (čuguns).

No ķeta pagatavo ārdus, durvtiņas, pavarda plātnes, aizbīdņus, aiz- varus u. c. Kets pēc ilgākas lietošanas nedrīkst ne plaisāt, ne drupt. Pavardu plātņu minimālie biezumi ir 8 mm (maziem) un 10 mm (lieliem).

Foto: www.precesdarbam.lv

Dzelzs.

Krāsns pamatiem lieto dubultās T-sijas vai vecas sliedes. Pavarda seguma skārds (buksbleķis) ir minimāli 2 mm biezs. Vainagdzelzi izgatavo no 5X50 mm plakandzelzs vai 40X40 līdz 50X50 mm stūr- dzelzs. Krāsns saites (skavas) izgatavo no apm. 1X15 mm platas stīpdzelzs. No dzelzs skārda pagatavo pavarda durvtiņas, aizlaidņus, vē- dināšanas aizvarus, cepešu krāsnis u. c.

Podniekam svarīgi zināt trīs dzelzs īpašības:
1. Sasilstot dzelzs un ķets ievērojami izplešas, tādēļ dzelzs jāie­ strādā tā, lai tā varētu paplašināties. Tas jāievēro ārdu, durvtiņu u. c. iebūvē.
2. Sasniedzot 600°C dzelzs zaudē izturību un nesējspēju; tādēļ jā­ būt uzmanīgam, lietojot dzelzs daļas vietās ar augstu temperatūru.
3. Dzelzs rūs, t. i. mitruma iespaidā savienojas ar gaisa skābekli. Aizsarglīdzekļi pret rūsēšanu ir: eļļas maisījums ar svina miniju, nesā­ līti cūku tauki, kas sajaukti ar grafītu un nedaudz kampara, eļļas, lakas, grafīts, dzelzs cinkošana, dzelzs emaljēšana u. c.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943