KARSTUMIZTURĪGA DZELZS TEPE

Sastāvs:

140 g dzelzs skaidu;
20 g dzēsto kaļķu;
25 g smalku smilšu;
3 g ožamā spirta.

Sastāvdaļas vispirms rūpīgi samaisa un tad pielej etiķi, līdz izveidojas bieza mīkla.
Ar šo tepi aizziež bojātās metāla vietas un pēc izžūšanas izkarsē.

Vai arī: 50 g grafīta, 10 g svina sulfāta un 10 g krīta labi samaisa un tad sajauc ar dabīgo pernicu.

TEPE GRIESTU PLAISĀM

Griestu plaisas stingri jāpiepilda ar ģipša un krīta tepi.

Tepi gatavo tā. 
Litrā ūdens izšķīdina 20 g galdnieku līmes. Samaisa 1,5 kg ģipša un 2 kg smalki samalta ķrīta, pielej līmes šķīdumu un atkal maisa, līdz iegūst vienveidīgu masu.

Šī tepe uz griestiem jāuzstrādā ātri, jo apmēram pec 1/2 stundas tā sacietē.

CEMENTS MĀLA TRAUKIEM

Ieplīsušajā māla traukā ieliek 3—4 cukura graudus, aplej tos ar ūdeni un trauku karsē.
Kad cukurs pārvērties sīrupā, ar to, trauku grozot, piepilda plaisu.
Iekļūstot spraugās, cukurs pārogļojas un noslēdz spraugas.
Šāda masa tik labi noslēdz plaisu, ka trauks var tikt izmantots arī šķidrumam.

Metāla liešana - "Zaļās smiltis" metāla liešanas formai.

Lai izgatavotu "Zaļās smiltis" jeb "greensand", ko izmanto metāla liešanā, nepieciešamas smalkas smiltis un ekstrudētais betonīts.

Smiltis izžāvē.
Nosver 1 kg smilšu.
120g  betonīta mālu sasmalcina un tiem pievieno ūdeni.

Mālus samaisa līdz viendabīgai masai.

Sāk pievienot smiltis un maisīt. Kad masa sajaukta, to atstāj uz 24 stundām.
Masu izžāvē, žāvēšanai var izmantot karstā gaisa fēnu. Ja smiltis lāgā nelīp var nedaudz samitrināt.

Kad smiltis ir gatavas var sākt veidot formu liešanai. Formai izgatavo divus rāmīšus ar atslēgām precīzai savienošanai. Lai smiltis nesaliptu, tās apstrādā ar talka pulveri.

Neaizmirstiet par padeves kanāliem, pa kuru ieliet izkusušo metālu.

Kad formā ieliets izkausēts alumīnijs, pēc 15 minūtēm tas ir pietiekami atdzisis, lai formu varētu izjaukt.

PAVARDA KONSTRUKCIJA: KAS JĀZINA BŪVĒJOT MALKAS PLĪTI

Pavardu jeb plīti būvējot jāievēro šādi noteikumi:

1) Pavarda mūrējuma masai jābūt iespējami mazai, lai pavarda mū­ ris neuzņemtu daudz siltuma un pavards ātri sasiltu. Tādēļ visos mūra sabiezinājumos iekārtojamas gaisa izolācijas joslas.

80. att. Parasta pavarda shēma.

KRĀSNS KONSTRUKCIJA: LABĀKĀS PODIŅU KRĀSNIS - TIPS A UN B

56. att. Telpu apkures krāsns A1, pec RIS 126 sildamvirsa 4,9 m2

Racionalizācijas institūts 1939. g. izdarīja mēģinājumus ar apkures krāsnīm Rīgas pilsētas Amatnieku skolas mēģinājumu ēkās. Šo mēģinājumu rezultātā izveidoti divi standartkrāšņu veidi, kuru uz­būve, materiālu saraksts un izpildījums uzrādīts standartā RIS 126.

CIETES KLĪSTERIS

Kā izgatavot kartupeļu cietes klīsteri?




Cietes klīsteri ar alauna piedevu var izmantot ādas, koka un audumu līmēšanai.
Cieti (kartupeļu miltus) iejauc aukstā ūdenī un ielej verdošā 0,5% alauna šķīdumā.

MALKAS KRĀSNS UZBŪVE: PODIŅU KRĀSNS AR IEBŪVĒTU SĒDMŪRI.

55. att. Podiņu krāsns ar sēdmūrīti

Podiņu krāsnis ar sēdmūrīti būvē dzīvokļos, kur telpas apkurei uz­ stādītas īpatnējas prasības. Sēdmūrītis izmanto krāsns vai pavarda sil­ tuma atlikumu un sasilst tikai tik daudz, cik tas nepieciešams sēdmurīša lietotāja labsajūtai.

Agrākos laikos, sevišķi Vidzemē, sēdmūrīši bija ļoti iecienīti. Šie sēdmūrīši pa lielākai daļai būvēti no ķieģeļiem. Tāda sēd­murīša virsa nav ērti mazgājama un turama tik tīri, kā tas, ievērojot jaunāko laiku higiēniskās prasības, būtu nepieciešams.

Dažos gadījumos sēdmūrīši veidoti no šūnakmens plātnēm; siltumtechniskas prasības šāds izveidojums apmierina pilnīgi, higiēniskas turpretim tikai pa daļai.

MATĒTA LAKA

Kā iegūt matētu laku?

Labai spirta lakai pieliek 30—40% cietes pulvera.

Virsmu vispirms nolako ar parasto laku, pēc izžūšanas lako ar matēto laku.

Priekšmets iegūst skaistu izskatu, kas atgādina pulētu akmeni.

MALKAS KRĀSNS VEIDI: APAĻĀ KRĀSNS AR SKĀRDA ČAULU.

Krāsnis ar skārda čaulu ir parasti apaļas (cilindriskas), un to priekš­ rocība ir ātra sasilšana. Tādēļ tās ļoti piemērotas tādu telpu apsildīšanai, kur nav jāuzturas ilgāk par 6—8 stundām (piem. dažādas sapulču vai biroju telpas un tml.). Tās var lietot arī nelielos dzīvokļos, bet tad ma­ zāko izmēru krāsnis aukstākā laikā jākurina divreiz diennaktī. Krāsns dūmeju iekārtojums līdzīgs holandiešu tipa krāsnīm. Dūmgāzes pārvie­ tojas augšup, lejup u. t. t.

52. att. Utermarka tipa apaļā krāsns.

Siidāmvirsu veido siltie krāsns sāni virs klona, krāsns augšas virsa un dūmvada caurule, kas savieno krāsni ar skursteni (pēdējā tikai līdz zināmam garumam). Kurinot reizi dienā, šādas krāsns sildāmvirsas kvad­rātmetrs vidēji izdala 480—650 kcal/stundā, kurinot divreiz dienā — 750—1000 kcal/stundā. Pareizi būvētās krāsnīs siltuma izmantošana ir diezgan laba. Tagad šīs krāsnis būvē samērā maz. bet agrāk tās bija ļoti izplatītas (piem., vecākās dzelzceļu un mazpilsētu dzīvojamās ēkās). 52. attēlā attēlota krāsns skārda čaulā ar 4 dūmejām un degtuvi bez ār­diem, kas oderēta ar ugunturīgiem ķieģeļiem. Krāsns čaula sastāv no at­sevišķiem posmiem resp. gredzeniem, kas tirgū bija dabūjami gatavā veidā (parasti 0,7 m augsti). Lai kurtuves durvtiņu aploda (rāmis) stingri turē­tos, tā jāiesien šuvēs ar vismaz 40 cm garām stīpu dzelzs saitēm vai stiepuli.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

BIEZPIENA TEPE

4 svara daļas biezpiena samīca ar 1 sv. daļu svaigi dzēstu kaļķu un pieliek kādu minerālkrāsas pigmentu (piem., okeru). 

Tepi nevar uzglabāt, tā tūlīt jāizlieto.

Šī tepe piemērota plaisu un spraugu aizdrīvēšanai kokā, tā ir ļoti cieta un izturīga. To var izmantot arī metāla un stikla priekšmetiem.

Tā kā tepe ātri sacietē, var rīkoties arī tā. Iepriekš sagatavo kazeīna (biezpiena) šķīdumu amonjaka ūdenī (ožamajā spirtā). Ar šo šķīdumu ieziež līmējamās vietas un ļauj apžūt. Pēc tam malas noziež ar kaļķu pienu un saspiež kopā.

MALKAS KRĀSNS VEIDI: HOLANDIEŠU TIPA KRĀSNS.

Latvijā visizplatītākais podiņu krāsns tips ir t. s. holandiešu tipa krāsnis ar svērteniskām (vertikālām) dūmejām. Pamatlikums, kas jāievē­ro, iekārtojot šīm krāsnīm dūmejas, ir šāds: Visas dūmejas novietojamas gar krāsns ārsienām tā, lai siltums visvieglāk izplūstu apsildāmā telpā. Tādēļ dūmejas ierīko tā, ka tās ar platāko malu piegulētu ārsienai. Pre­tējā gadījumā krāsns iekšsienas sasilst vairāk nekā ārsienas. Gala iznā­kums ir tas, ka, sakarsētām iekšsienām izplešoties, ārsienās starp podi­ņiem rodas spraugas, t. i. podiņus izcilā. Līdz ar to krāsns daudz sliktāk izmanto siltumu.
Dūmeju iekārtojums atkarīgs no krāsns lieluma un formas (50. att.); grūtāk izveidojamas krāsnis, kas plānā nav četrstūra, bet daudzstūra for­mā; tas biežāk gadās ar lielākām krāsnīm, kurām jāapsilda 2 vai 3 istabas.

50. att. Holandiešu tipa krāsns vienai istabai.

PERNICAS AIZVIETOTĀJS

100 g kazeīna sajauc ar 10—15 g ziepju šķīduma un 20— 30 g dzēstiem kaļķiem. 
Masu rūpīgi samaisa un tai pakāpeniski pielej 25—40 g terpentīna. 
Pēc tam atšķaida ar ūdeni līdz perni­cas konsistencei.

Lai izvairītos no kalcija kazeināta nogulsnēšanās (tas vei­dojas, šādu pernicu ilgstoši uzglabājot), pielej nedaudz ožamā spirta. Šāda pernica ir ievērojami lētāka par eļļas pernicu, un daudzos gadījumos pēdējo var sekmīgi aizvietot. Tā ātri žūst.

 Maisījumā ar minerāliem pigmentiem to var izmantot krāsoša­nas darbos.

Krāsns būvmateriāli: METĀLA MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ

Ķets (čuguns).

No ķeta pagatavo ārdus, durvtiņas, pavarda plātnes, aizbīdņus, aiz- varus u. c. Kets pēc ilgākas lietošanas nedrīkst ne plaisāt, ne drupt. Pavardu plātņu minimālie biezumi ir 8 mm (maziem) un 10 mm (lieliem).

Foto: www.precesdarbam.lv

Dzelzs.

Krāsns pamatiem lieto dubultās T-sijas vai vecas sliedes. Pavarda seguma skārds (buksbleķis) ir minimāli 2 mm biezs. Vainagdzelzi izgatavo no 5X50 mm plakandzelzs vai 40X40 līdz 50X50 mm stūr- dzelzs. Krāsns saites (skavas) izgatavo no apm. 1X15 mm platas stīpdzelzs. No dzelzs skārda pagatavo pavarda durvtiņas, aizlaidņus, vē- dināšanas aizvarus, cepešu krāsnis u. c.

Podniekam svarīgi zināt trīs dzelzs īpašības:
1. Sasilstot dzelzs un ķets ievērojami izplešas, tādēļ dzelzs jāie­ strādā tā, lai tā varētu paplašināties. Tas jāievēro ārdu, durvtiņu u. c. iebūvē.
2. Sasniedzot 600°C dzelzs zaudē izturību un nesējspēju; tādēļ jā­ būt uzmanīgam, lietojot dzelzs daļas vietās ar augstu temperatūru.
3. Dzelzs rūs, t. i. mitruma iespaidā savienojas ar gaisa skābekli. Aizsarglīdzekļi pret rūsēšanu ir: eļļas maisījums ar svina miniju, nesā­ līti cūku tauki, kas sajaukti ar grafītu un nedaudz kampara, eļļas, lakas, grafīts, dzelzs cinkošana, dzelzs emaljēšana u. c.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

TEPE METĀLA, PORCELĀNA, STIKLA, MARMORA UN GRANĪTA SALĪMĒŠANAI

Šāda tepe ir ļoti stipra, cieta un karstumizturīga.
Gatavo pirms lietošanas.

Svina oksīds

Uz 100 svara daļām svina oksīda ņem 1—5 sv. d. koncen­trēta glicerīna, un ātri saberž.
Līmējamās vietas rūpīgi notīra, plāni samitrina ar glicerīnu un tūlīt tepē. Tepe ātri cietē, jāstrādā 10 minūšu laikā. Pilnīgi sacietē pēc 24 stundām.

Savukārt olas baltumu sajaucot ar kviešu miltiem, iegūst ļoti labu tepi porcelānam, fajansam un stiklam.

PAREIZI BŪVĒTA KRĀSNS: KAS JĀIEVĒRO?

Saskaņā ar iepriekš aplūkotiem krāsns būves noteikumiem īsumā at­zīmēsim galvenās prasības, kas uzstādāmas pareizi būvētai apkures krāsnij.

1. Siltuma izmantošanai krāsnī jābūt ne zemākai par 70%. Tas sa­ sniedzams galvenokārt ar pareizi izbūvētu kurtuvi: ierīkojot ārdus, blīvi slēdzošas kurtuves durvis, virsgaisa pievadīšanu un pietiekami augstu degtuvi. Lai praktiski sasniegtu šo skaitli, tad, krāsni apkalpojot, stingri jāievēro pareizas kurināšanas noteikumi.

2. Krāsnij jāizdala siltums iespējami zemāk telpā un jāveicina gaisa cirkulācija, lai sasniegtu vienmērīgu telpas sasilšanu. Krāsns apakšai jābūt ne mazāk siltai kā augšai, lai pie grīdas sakrājušos auksto gaisu labāk sasildītu. Bez tam krāsns siltuma izdalīšanas spēju vēlams iekārtot regu­lējamu, lai siltuma izdalīšanos varētu pēc vajadzības ierobežot, neatka­rīgi no krāsns kurināšanas stipruma. Pēdējā prasība izpildāma vienīgi krāsnīs ar ieliekamu kurtuvi un pa daļai krāsnīs ar regulējamām gaisa ejām.

3. Krāsnij ātri jāsasilst un ilgi jāuzturas siltai. Pusstundu pēc ieku­rināšanas apkures krāsnij jau jūtami jāsāk izdalīt siltums. Vidējās siltuma ietilpības krāsnīm siltums jāizdala vēl pēc 12 stundām no kurināšanas sākuma, bet masīvam lielās siltuma ietilpības krāsnīm pat pēc 22 stundām no kurināšanas sākuma. Vienmērīgu virsas temperatūru un nemainīgu sil­tuma devumu ilgākā laikā var prasīt tikai no krāsnīm ar ilgdedzes kurtuvēm.

4. Krāsnij jābūt izturīgai pret pārkurināšanu. Aukstā laikā krāsnis bieži pārkurina, sevišķi, ja krāsns lielums nav pietiekams dotās telpas ap­ sildīšanai. Pārkurināšanas ārējās pazīmes ir saplaisājuši podiņi un neblīvas šuves. Pārkurināta krāsns kļūst ātri nederīga un bieži jāremontē. Tādēļ krāsnis jābūvē tā, lai tās praktiski nevarētu pārkurināt. To panāk, veidojot brīvi stāvošu kurtuvi, ierīkojot izplešanās spraugas u. c.

5. Krāsnij jāpilda higiēniskas prasības:
a) Tieši pieejamās virsas temperatūrai jābūt zem 80°C, lai pieskaroties krāsnij nerastos apdegumi,
b) Krāsns virsai jābūt viegli tīrāmai un gludai (vāpētai), ar noapaļotiem stūriem, bez dzegām un izvirzījumiem.

6. Krāsns lielumam jābūt piemērotam dotās telpas vajadzībām. Ja krāsns izbūvēta pārāk maza, tad telpā nevar uzturēt vajadzīgo tempe­ ratūru un krāsns jāpārkurina. Ja turpretim krāsns pārāk liela, tad tās uzbūve dārgāka, materiāla patēriņš lielāks, un krāsns aizņem vairāk telpas.

7. Krāsns uzbūvei jābūt vienkāršai un iespējami lētai. Tas sasnie­dzams, vienkāršojot krāsns iekšējo konstrukciju un samazinot krāsns iz­mērus. Krāsns izmērus var samazināt, ja izdodas panākt lielāku siltuma devumu no katra sildāmvirsas kvadrātmetra. Masīvam, lielas siltuma ie­ tilpības krāsnīm, tās normāli kurinot, virsas augstākai caurmēra tempe­ratūrai jābūt vismaz 60°C; tam atbilst siltuma devums apm. 400 kcal stundā no viena kvadrātmetra. Mazas siltuma ietilpības krāsnīm siltuma devums ievērojami augstāks; vienmērīgu ilgstošu siltuma izdalīšanu pa­nāk ar ilgdedzes kurtuvēm.

Visas šīs prasības pilnīgi apmierināt nespēj neviens krāsns veids.
Tādēļ, izvēloties krāsns tipu noteiktas telpas vajadzībām, vipirms jāno­skaidro, kuras no minētām prasībām dotajā gadījumā ir vissvarīgākās, un jāizvēlas tāds krāsns būvveids, kas šīs prasības vispilnīgāk apmierina. Dažādo krāšņu veidu vērtējums saskaņā ar šeit minētām prasībām dots turpmāk krāšņu būvveidu apskatā.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

Krāsns būvmateriāli: SILTUMIZOLĀCIJAS UN CITI MATERIĀLI PODIŅU KRĀSNIJ.

Azbests.

Azbesta auklu lieto podnieku darbos kā blīvējuma materiālu starp metallu durvtinu ārmalu un podiņiem; azbesta papi lieto kā izolācijas materiālu pret aizdegšanos. Azbests nedeg un slikti vada siltumu. Az­besta pulveri piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums ne­plaisātu. Azbests izraisa nopietnas elpceļu saslimšanas un tā lietošana būvniecībā mūsdienās ir aizliegta!

Stikla vilna.

Stikla vilnu lieto kā augstvērtīgu siltuma izolācijas materiālu, piem., krāsns durvtinu pasargāšanai no pārmērīgas sakarsēšanās. Tā ir azbesta aizstājēja.

Tūba (filcs).

Tūba aiztur siltumu labāk nekā azbests un ir arī lētāka, tādēļ to bieži lieto kā siltuma izolāciju tādās vietās, kur temperatūra nav se­ višķi augsta. Ar māliem piesātināta tūba nedeg, bet gruzd un izplata asu, smacīgu smaku, kas ir labs brīdinājums ugunsgrēka izcelšanās ga­ dījumā. Tūbu ievieto, piem., starp ķieģeli un koka durvju aplodu (sleņģi) u. t. t.

Šiferits.

Šifcritu Latvijā pagatavoja no azbesta un portlandcementa. Pēdējā lūkā azbestu aizstāj stikla vilna. Līdz 300°C augstas temperatūras ši­ ferits iztur bez bojājumiem. Augstākās temperatūrās šiferita plāksnes (sevišķi lielākās) plaisā un paliek greizas.
Plāksnes lieto kā aizstājēju materiālu skārdam. Ar labām sekmēm tās lieto krāsns kājā un zem cepešu krāsns malkas ailas pārsegšanai. Dažos gadījumos šiferita caurules izlieto kā skursteņus. Šāds vairākus gadus lietots skurstenis nav uzrādījis nekādus bojājumus. Bēniņu telpā un virs jumta šāds skurstenis jāizolē, lai dūmu gāzes pārāk neatdzistu.

ĢIPSIS.

Ģipsi piejauc ķieģeļu krāsns apmetuma javai, lai apmetums neplai­ sātu. Ar ģipsi izšuvo podiņu krāsns šuves; šim nolūkam gan labāk lietot olbaltumu un pludinātu krītu, kas sajaukts vājpienā, ņemot 1 kg krīta uz 1 olbaltumu.

Podnieka betons.

Pagatavojot krāsni no betona, izšķir ārsienu un oderējuma betonu.

1. Betona krāsns ārsienas elementus pagatavo, rūpīgi samaisot 1 tilpuma daļu portlandcementa, 1,5 tilp. daļas māla, kas šķīdināts krē­ juma biezumā, un 4 tilp. dalās ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm.

3. Ugunturīgu krāsns kurtuves betona oderējumu pagatavo, samai­sot:
a) 5 tilpuma daļas māla, 2,5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, 1,5 tilp. daļas maltu ķieģeļu smeltnes (ar graudu caurmēru 3 mm), 1 tilp. daļu malta krīta un 2,5 tilp. daļas šķidra stikla (nātrija silikāta).
b) 1 tilp. daļu portlandcementa, 5 tilp. daļas ķieģeļu šķembu, kas nav lielākas par 15 mm, un 1,5 tilp. daļas ugunturīga māla.

No podnieku betona var pagatavot veidgabalus, no kuriem pēc to sacietēšanas saliek krāsni.

KAS JĀZINA MŪRĒJOT PODIŅU KRĀSNI

Lai uzbūvētu podiņu vai ķieģeļu krāsnis, jāveic pilnīgi vai pa daļai šādi darbi:

1. Pirms būves darbu sākšanas jāaprēķina vajadzīgā krāsns sildāmvirsa, kā arī nepieciešamo būves materiālu daudzumi.

2. Darbam vajadzīgie materiāli jānovieto katrs savā vietā tādā kār­tībā, lai tos varētu ērti sasniegt un lai tie netraucētu kustības brīvību nedz krāsns būvētājam, nedz arī tam, kas krāsns būvi uzrauga.

3. Rūpīgi jāapskata krāsns pamats un jānovērtē tā nesējspēja, jo masīvo krāšņu svars dažreiz ir vairākas tonnas. Vispārīgi pieņem, ka katrs krāsns sildāmvirsas kvadrātmetrs sver 125—500 kg.

4. Jānoskaidro, kuram skursteņa dūmvadam krāsni var pieslēgt; ventilācijas vadam krāsni nedrīkst pieslēgt. Jāpārbauda arī skursteņa vilkme.

5. Jāpārbauda un jāšķiro podiņi pēc labuma, lai krāsns redzamā daļā varētu iestrādāt labākos podiņus.

6. Pirms apstrādāšanas vāpētie podiņi jāsaskaņo pēc nokrāsas; tum­šākie novietojami apakšā, gaišākie augšā.

7. Pirms krāsns nospraušanas nepieciešami zināt grīdas augstumu (ja grīda nav vēl uzbūvēta), jo krāsns kājas podiņu apakšējai malai jā­ būt vismaz vienu cm zem grīdas virsas. Pēc grīdas augstuma noskaidro­ šanas krāsni nosprauž, t. i. atzīmē krāsns novietni plānā un krāsns pa­mata augstumu.

8. Krāsns pamati, kas balstās uz zemes, jāsevina ar attiecīgiem sevinātājiem.  Augšstāvos degamā materiāla grīdas daļa, kas atrodas zem krāsns, jānosedz ar skārdu vai šiferita plātni, kuru pārklāj ar liesu māla javas kārtu un kārniņiem vai arī citiem nedegamiem materiāliem.

48. att. Podii.ia daļas: a — glazūra: b — māla daļa; c— rumpis; d — iedobums; e — plātne.

49. att. Podiņu saistīšana ar skavām.

9. Lai podiņus saliekot („zecējot") iznāktu iespējami šauras šuves, po­diņi jāapcērt un jāslīpē; vāpējums jānoslīpē tā, lai tas diviem podiņiem nesaskartos; jāsaskaras tikai divu podiņu māla daļām.

10. Podiņus saliekot („zecējot"), tie iepriekš jāiemērc ūdenī un podiņu malas jāieberž ar māliem; rumpja rievā (skat. 48. attēlu) mālus ievieto tā, laitie neskartu podiņu vāpējumu (glazūru), jo pretējā gadījumā šuvē ie­ kļuvušie māli traucē pareizu podiņu salikšanu.

11. Saistot podiņus ar skavām, jāievēro, lai skavas (klamburi) blīvi pieglaustos podiņa rumpim (skat. 49. attēlu).

12. Saistot podiņus ar stiepuli, jāievēro:
a) uz katru podiņu kārtu jā­ liek apm. 2 mm resna stiepule (Nr. 13), kas iet krāsnij visapkārt;
b) stiepule jāmetina krāsns sānu vidū, liekot stiepuļu galus pamīšus; nedrīkst metināt krāsns stūrī;
c) stiepulei jāiegulstas podiņa rumpja gropē, un tā ar dzintelēm (cemmītēm.) jāpiestiprina pie podiņa.

13. Pirms podiņu pildīšanas tie no krāsns iekšpuses jāsaslapina ar ūdeni; tad podiņu iedobumos ar roku iepilda mīkstu javu, kurā pēc tam iespiež šamota plātnes vai labus pildāmos kārniņus. Ja to nav, tad podiņa iedobumā var iepildīt granītakmeņu šķembas, jo arī tām ir liela siltuma ietilpība. Pildāmos materiālus nekur nedrīkst atstāt ārpus podiņa rumpja. Jāievēro, ka māli nav pildāmviela, bet gan tikai saistāmvicla pildījuma un arī oderējuma materiāla saistīšanai.

14. Oderēšanas materiāli, ķieģeļi un kārniņi pirms lietošanas jāiemērc ūdenī, lai materiāls jau piesūktos ar ūdeni un to neatņemtu mālu javai. Tikai šai gadījumā materiāli labi saistās. Lai nodrošinātu krāsns sienu blīvumu, oderējuma materiāla, ķieģeļu un kārniņu, līmeniskās un svērtc- niskās šuves nedrīkst sakrist ar podiņu šuvēm.

15. Mūrējot ķieģeļu krāsnis, jāievēro iepriekš minētais un bez tam vēl tas, ka nedrīkst savienot sējumā dažāda materiāla ķieģeļus, piem., ša­ mota ķieģeļus un krāsns ķieģeļus, jo tiem ir dažāds siltuma izplešanās reizulis. Lietojot vecus ķieģeļus, no tiem rūpīgi jānotīra vecā java un pirms iemūrēšanas tie labi jāsaslapina. Ķieģeļu šuvēm jābūt iespējami plānām.

16. Uzbūvētas krāsnis rūpīgi jāžāvē 6—10 dienas. Šai laikā krāsni nedrīkst stipri kurināt; jākurina vairākas reizes dienā ar mazu malkas devu, pilnīgi atverot aizbīdni un atstājot krāsns durvtiņas pilnīgi vaļā. Var arī kurināt ar dažām resnām malkas pagalēm, kas ilgāku laiku gruzd un pamazām attīsta krāsns žūšanai nepieciešamo siltumu.
Šāda kurinā­šana uztur labu vilkmi un veicina gaisa caurplūšanu caur krāsns dūmejām, kas vajadzīgs labai un lēnai žūšanai.
Pirmā dienā krāsni iekurina tikai tik daudz, lai tā izsiltu, bet nesakarstu; katrā nākamā dienā kurināšanu nedaudz pastiprina un pēdējās divās dienās kurina ar normālo malkas daudzumu.
Visā žāvēšanas laikā krāsns gaisa regulēšanas ierīces nedrīkst aiz­ vērt, lai ūdens garaiņiem būtu brīva izeja.
Telpa, kurā atrodas žāvējamā krāsns, jāvēdina; arī tas veicina krāsns žūšanu. Nevāpēto podiņu krāsnis žūst ātrāk nekā vāpēto podiņu krāsnis; pēdējās mitrums var izdalīties tikai krāsns dūmejās, kamēr nevāpēto po­ diņu krāsnīs mitrums izdalās arī caur krāsns sildāmvirsu.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

KRĀSNS UZBŪVE: KĀ PODIŅI UZKRĀJ UN ATDOD SILTUMU

Podiņu krāsns ir jo vērtīgāka, jo lielākus siltuma daudzumus tā var uzkrāt. Tādēļ krāsns būvē jālieto būvmateriāli ar iespējami augstāku sil­ tuma ietilpību. Podiņi jāpilda un jāoderē (45. att.).

Piezīme: Krāsns siltuma uzkrāšanas spēja ir krāsns apkures sevišķa priekšrocība un pa lielākai daļai pat nepieciešamība.

45. att. Podiņu pildījums un oderējums.

Siltuma daudzums, ko podiņu krāsns var uzkrāt, atkarīgs no tās sa­ silšanas temperatūras, krāsns materiālu īpatnējā siltuma un daudzuma; jo tie ir lielāki, jo vairāk siltuma krāsns var uzkrāt. No šī viedokļa, piem., šamota ķieģeļi ir vērtīgāki par parastajiem māla ķieģeļiem; tos var stip­ rāk sakarsēt, nebojājot krāsni, bez tam to īpatnējais siltums ir augstāks. Tālāk, piem., masīvas krāsnis ar lielu siltuma ietilpību un lielu svaru uzkrās vairāk siltuma nekā viegli būvētas krāsnis. Podiņi jāpilda materiāla daudzuma palielināšanas nolūkā; tas jāizdara rūpīgi un blīvi, jo citādi tukšumos sakrātos pelni un sodrēji, traucējot siltuma caurplūdi.

SILTUMA IZDALĪŠANĀS NO KRĀSNS SILDĀMVIRSAS.

Krāsns jāizveido tā, lai gar sildamvirsu varētu plūst pēc iespējas vairāk gaisa. Gaisa strāvai, kas kāpj uz augšu gar sildamvirsu, nedrīkst likt ceļā nekādus šķēršļus, piem., tālu uz āru izvirzītas dzegas u. c.
Krāsns siltuma izdalīšanos var palielināt:
a) lietojot dzelzs sildamvirsu, jo tās temperatūra var būt augstāka par podiņu krāsns sildāmvirsas temperatūru, skat. 46. attēlu; 
b) izbūvējot lēnās sadegšanas kurtuvi, jo tad sildāmvirsas vidējo temperatūru var uzturēt augstāku;

c) ar piespiedu gaisa vadīšanu, kas turpmāk sīkāk aplūkota.

46. att. Siltuma izdalīšanas atkarība no virsas temperatūras.

Avots: Krāsnis un pareiza kurināšana, Rīga, 1943

Krāsns būvmateriāli: KRĀSNS PODIŅI.

Māli krāsns podiņu ražošanai atrodami daudzos Latvijas novados. Lai iegūtu veidošanai derīgu mālu, tas vispirms jātīra un labi jāsajauc. Pēc podiņu veidošanas un žāvēšanas tos apdedzina un pa lielākai daļai glazē (vāpē) baltā, retāk citā krāsā.

Foto: www.krasnspodini.lv

Krāsainos, glazētos podiņus līdz šim rnaz lietoja krāsns būvē, kaut gan tie lētāki par baltiem un to vērtība siltumtechniskā ziņā ļoti maz atšķiras. Sevišķi lauku ēku krāšņu būvei zaļā, brūnā vai zilā krāsā glazētie podiņi ir labi piemēroti.